Dzīvoju piektajā stāvā vienā no mājām pie tagadējā Hercoga Jēkaba laukuma.
Dzīvoju piektajā stāvā vienā no mājām pie tagadējā Hercoga Jēkaba laukuma. Kā gadījās, kā ne, aizejot ar bērniem pastaigāties, durvis aizcirtu, bet atslēga palika dzīvoklī.
Kad atgriežoties sapratām, ka netiekam iekšā, gājām pie ugunsdzēsējiem meklēt palīdzību. Vīri bija atsaucīgi, iesēdināja bērnus vislielākajā mašīnā un brauca mūs glābt. Bija vakars, cilvēki no darba devās mājās, autobusu pieturā gaidīja transportu un īsināja laiku, vērojot, kas notiek. Deg? Nedeg? Kas par lietu? Piebrauc ugunsdzēsēji, laiž augšā trepes. Ar to arī šoreiz viss beidzās. Vīri iekāpa pa logu virtuvē, attaisīja no iekšpuses durvis uz kāpņu telpu. Pie logiem no trokšņa un neparastās rosīšanās bija sapulcināti kaimiņu ziņkārie skatieni, un katram skatītājam (droši vien) bija sava versija par to, kas tad galu galā notiek. Joki sākās, kad pēc nedēļas atkal bija jādodas pie brāļiem ugunsdzēsējiem, jo… ejot pie kaimiņienes, netīšām aizcirtās durvis. Dzīvoklī palika mazais trīsgadīgais puika, kurš neprata attaisīt slēdzeni no iekšpuses tās diezgan sarežģītās konstrukcijas dēļ. No kaimiņienes telefona zvanīju ugunsdzēsējiem. Teicu, jūs jau te nesen bijāt, šodien atbrauciet, lūdzu, vēlreiz. Viņiem tas likās uzjautrinoši. Protams, netrūka piezīmju, tomēr atbrauca dārdēdami. Atkal bija vakars, un cilvēki gaidīja pieturā autobusus, vēlreiz kaimiņi saplaka pie logiem. Zvanīju dēlam un teicu, lai nebīstas – mamma drīz būs mājās, bet vispirms pa virtuves logu iekāps onkuļi. Arī mazajam bija interesanti, kā pa garajām kāpnēm viens kāpj augšā, lai pa durvīm ielaistu mammu. Pēc šā notikuma puika uz papīra ļoti ilgi zīmēja garas trepes, bet lielā meita rakstīja sacerējumu “Ticamais un neticamais”.
