Lelde Seņkoviča, kura Platones upē izglāba divus zēnus, mācīsies ražot pārtiku un domā kļūt noderīga Jelgavai.
Kopš «Ziņu» aprakstītā gadījuma, kad tieši Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā attapīgā Valsts ģimnāzijas devītklasniece Lelde Seņkoviča Platones upē pie Miera ielas tilta izglāba divus nepieskatītus puikas, ir pagājis pusotrs mēnesis. Toreiz Lelde, noskrējusi no tilta uzbēruma, padodot koku, dabūja ārā no ūdens vecāko septiņgadīgo zēnu, kurš bija tuvāk krastam. Otru, četrgadīgo, ko straume bija ienesusi upes vidū, viņa pirmajā mirklī izvilkt krastā nevarēja. Tad Lelde, saņēmusi padomu no «112» trauksmes zvana dežūrējošā operatora, ātri uzmeklēja pieaugušu palīgu – Voldemāru Grundānu –, kurš laimīgā kārtā upmalā Pureņu ielas galā automašīnā gaidīja savu kolēģi. Un viss beidzās labi.
Lelde atceras, ka tajā satraukumu pilnajā brīdī kāds vīrietis vai varbūt pat divi bijuši augšā uz tilta. Taču viņi palīgā nav nākuši. Domājot par meitenes nešaubīgo izvēli palīdzēt nelaimē nokļuvušajam, Leldes māte Sēlija Enoka stāsta, ka jau no mazotnes visas trīs meitas – Signiju, Sindiju un Leldi – ģimene centusies pievērst kristīgām vērtībām, visas trīs skolā mazajās klasītēs mācījušās kristīgo ētiku. Šopavasar Lelde kopā ar draudzeni Laini Selecku katoļu baznīcā apmeklējušas «Alfa kursu», kur reizi nedēļā dažādu vecumu un profesiju cilvēki, kuri vēlas ko vairāk uzzināt par ticības lietām, pulcējas kopīgās vakariņās, pēc kurām seko lekcijas un grupu nodarbības.
Vidējā no trim māsām
Ģimenē Lelde ir vidējā māsa. Vecākā, deviņpadsmitgadīgā Signija, jūnijā pabeidza Amatu vidusskolu, kur apguvusi konditores specialitāti, un sāk veidot savu ģimeni. Turpretī jaunākā, Sindija, maijā atvadījās no 4. sākumskolas. Viņa mācās arī Mākslas skolā un jau ir noskaņojusies, ka varētu kļūt par arhitekti. «Šopavasar mums ģimenē bija trīs izlaidumi,» smaida meiteņu māte. Vēl pie šī gada svinīgākajiem godiem tiek pieskaitīts arī pašas Sēlijas pilsētas svētkos saņemtais apbalvojums par radošu darbu pirmsskolas bērnu izglītības iestādēs. Vairāk nekā 15 gadu viņa strādā bērnudārzos.
Pedagoģiskā vide nav sveša arī meitām. Tādēļ arī Lelde, pašvaldībā piesakoties vasaras darbiem, izvēlējās strādāt «Jundas» «Lediņu» vasaras nometnē, kas pazīstama no bērndārznieku izlaidumiem un citiem jaukiem pasākumiem. Tur viņa ravē dobes, gludina veļu, kas domāta tiem nometniekiem, kuri Lediņos arī nakšņo, kā arī palīdz pedagogiem vadīt bērnu nodarbības. Nometnes vadītāja Linda Spalva Leldi raksturo kā čaklu darbinieci, kura varētu būt arī «nākamais pedagogs». Ar pedagoģiju Lelde nodarbojas arī mājās, kur bieži vien vasarās atbrauc ciemoties radu bērni.
Taču meitenei šķiet, ka viņa nākotnē būs pārtikas ražošanas tehniķe. Tādēļ šoruden Lelde nolēmusi doties uz galvaspilsētu, kur četrus gadus mācīsies Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikumā. Meitenei patīk gatavot ēst, un viņa domā, ka varētu interesēt arī pārtikas ražošana. Audzēkņi tiek nodrošināti ar kopmītni, par kuru jāmaksā vien 14 eiro mēnesī, turklāt sekmīgiem audzēkņiem piešķir stipendiju. Ģimenē spriež, ka rudenī Leldei sāksies patstāvīga dzīve. «Brīvdienās jau es būšu mājās,» atsaka meitene. Taču viņa atzīst, ka turpmāk krietni vairāk nekā līdz šim sava ikdiena būs jāplāno pašai. «Lelde pati noskaidroja visu vajadzīgo par tehnikumu, pati arī aizbrauca iesniegt dokumentus. Ko viņa nolemj, to arī izdara,» saka Leldes māte. Brīvajā laikā Lelde lasa grāmatas, beidzamo lasījusi Gundegu Repši.
Gribas redzēt arī pasauli
Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikumā māca arī pārtikas tehniķus kruīzu kuģiem. Sākumā Lelde domājusi izvēlēties šo mācību programmu. Gribas taču redzēt pasauli. Taču ģimenē nolemts, ka labāk tomēr mācīties to, kas var noderēt, dzīvojot un strādājot dzimtajā Jelgavā. «Cik tad tāds meitēns ilgi kuģos! Jādomā arī, ka būs sava ģimene. Jelgavā ir gan gaļas kombināts, gan piena kombināts!» spriež Leldes māte. Platones ielā no vecvecākiem mantotā ģimenes māja meitenei, kā viņa pati saka, ir mīļākā vieta Jelgavā. Mājinieki priecājas par pērn rekonstruēto Lietuvas šosejas posmu, kas ceļu no Gaisa tilta līdz Platones ielai padarījis tādu, kā pilsētniekiem pienākas.
Uz Rīgu Lelde pošas kopā ar draudzeni Laini. Arī viņa mācīsies šajā pat tehnikumā. Abu meiteņu mājas Platones ielā atrodas viena otrai pretī. Abas draudzējas jau no sākumskolas laikiem.
Kaimiņiene solīja laboties
Atceroties 1. jūnija svētdienas pārdzīvojumus, Leldes māte stāsta: «2. jūnijā man ir dzimšanas diena, tādēļ todien gatavoju cienastu darba kolēģiem. Lielā meita taisīja torti, es – salātus. Leldei teicu: «Aizej uz veikalu un nopērc kādus augļus!» Tā viņa no Platones ielas aizgāja uz «Oāzi» Zālītes ielas galā. Atpakaļ nākot pār Platones tiltu, pamanīja slīkstošos puikas. Pārnāca mājās – kājas līdz ceļiem slapjas.»
Izglābto zēnu tuvinieki Platones ielā dzīvo dažas mājas tālāk. Neviens no viņiem Leldei par viņas veikumu nav paldies teicis. Pašai viņai briesmu brīdī it kā nekas nedraudēja, tomēr nāve tai vietai garām nogāja ļoti tuvu.
Pēc Bāriņtiesas sniegtās informācijas, 1. jūnijā liktenīgi nepieskatīto zēnu māte apmeklē krīzes centrā ievietotos dēlus. Viņa ir apzinājusies savu atkarību no alkohola un solījusi ārstēties. Tomēr pagaidām tas nav noticis. Sēlija Enoka piebilst, ka vismaz pēdējā laikā viņa ar stiprinātā alus pudelēm Platones ielā nav redzēta. ◆
Ja ne meitenes, tad es nezinu…
Voldemārs Grundāns, elektrotehniķis
◆ Šogad 1. jūnijs bija apmākusies, vēsa diena. Sēžot mašīnā, pie Platones tilta Pureņu ielas galā gaidīju kolēģi, kam vajadzēja braukt no Dalbes. Te pēkšņi pie auto pieskrēja meitene, kas man likās ap gadiem vienpadsmit. Viņa teica, ka upē iekritis puika. Sekojot viņai, steidzos lejā pie krasta. Tobrīd puika jau bija upes vidū. Izvilku viņu ārā. Puika jau bija ļengans un zils. Pagriezts ar muti uz leju, tas izspļāva ūdeni. Sasedzu un noguldīju puiku uz mašīnas sēdekļa. Tad viņš atžirga un sāka saukt mammu. Jautāju, kur viņš dzīvo, jo likās, ka viņu varētu aizvest mājās. Taču tad nolēmu neriskēt. Ja nu esmu pārāk stipri uzspiedis uz vēdera vai, iekrītot upē, viņš ir atsities pret vecajiem pāļiem. Meitenei rokās bija mobilais telefons, un es teicu, lai viņa izsauc ātro palīdzību. Garāmbraucēji skatījās uz mums un smaidīja. Šķiet, viņiem likās savādi, ka tādā vēsā dienā kāds pie tilta peldas. Lai kāds bija uztraukums, meitene turējās braši. Ja ne viņas, es nezinu, kas būtu bijis ar to puiku.
Jāpiebilst, ka pirms diviem gadiem maijā, tikko ledus bija izgājis metru piecdesmit augšpus no šīs vietas, tikai pie gājēju tiltiņa man gadījās no Platones izvilkt tajā dzērumā iekritušu jaunieti. Tādu bija grūtāk. Jaunībā nodarbojos ar burāšanu, Pasta salas peldētavā, kas bija izgatavota no koka dēļiem, izpildīju otro sporta klasi. Slīcēju glābšana tolaik bija jāapgūst.
