Pilsētā vērojamas gan skaistas un greznas celtnes, gan šauras, veļas šņoru izraibinātas ieliņas
Sicīlija un Palermo katram asociējas ar ko citu – sākot no mafijas, šaurām, veļas auklu sasvītrotām ielām līdz ar pasakainām arhitektūras pērlēm, jūru, ostu, olīvēm un citrusaugļiem.
Mani Sicīlija sagaidīja rudenī, kad par Covid neko vēl nezinājām. Latvijā jau varēja just rudens noskaņas, bet, izkāpjot no lidmašīnas Katānijā, ieelpoju un sajutu to silto, vieglo gaisa plūsmu, kas ikreiz pārsteidz, aizbraucot, kur krietni siltāks. Gaiss smaržo citādi, un gaisma liekas košāka. Dažreiz, kad vējš iegriežas no dienvidu puses, šo smaržu esmu jutusi arī savā pagalmā karstās vasaras vidus dienās.
Katānija bija ļoti skaista, bet tik vien kā pa autobusa logu, jo mērķis bija Palermo. Gandrīz trīs stundu garajā braucienā varēju vērot Sicīlijas ainavas. Katru pakalnu noskatīju ar sajūsmu. Kā baltkrieviem jūra, tā mums laikam kalni, vismaz man. Ainava ir citāda, un skats aizķeras. Daudz cita gan arī nemaz nebija, ko redzēt, – septembris. Pēc garas, karstas vasaras valdošā krāsu palete bija dzeltenīgi pelēka, izņemot kādas olīvu un citrusaugu birzītes.
Palermo pirmajā brīdī savas pērles nerāda, kā kautra meitene tā ir pievērusi acis. Ielas, daudzu dzīvokļu mājas, kādas palmas un kociņi. Tā nav grandiozā Roma, greznā Florence un neparastā Venēcija.
Smaržas, skaņas, krāsas
Kā vienmēr jaunā vietā, kur neesmu bijusi, jau pirmajā vakarā devos klaiņot pa pilsētu, lai izjustu tās ritmu, noskaņu, smaržas un krāsas. Bija jau tumšs, bet tieši tāpēc rosīgi, jo itāļiem patīk sasparoties vakarā. Smaržoja ēstuves un vakariņas pa atvērtiem logiem, uz ielas lielas letes ar dārzeņiem, augļiem, gliemežiem un visādiem citādiem labumiem. Tālumā dunēja osta. Kaut kur no dārgām mašīnām izkāpa vīri uzvalkos, turpat blakus rājās sievietes, skanēja bērnu balsis. Gar logiem novilktās veļas auklas ar dažādu krāsu vešām pamanīju tikai nākamajā dienā, gaismā. Smalks krodziņš sadzīvoja blakus vienkāršam bistro bez galdautiem un citiem smalkumiem. Nenoturējos un nopirku kaktusu augļus, garšīgi, sulīgi, iedeva savu artavu kopīgajā skaņu, smaržu un garšu kokteilī.
Nākamajā dienā jau iespaidu bija vairāk. Pludmali daba izveidojusi skaistu, tikai žēl, ka cilvēka brutāls pieskāriens redzams ik uz soļa. Nevarēju nociesties un salasīju sauju saplēstu stiklu. Skatoties uz bērneļiem, kas draiskojās pa smiltīm, sajutos bažīga par sagrieztām kājām. Romantiku mazliet iztraucēja arī ostas tuvums, ik pa laikam varēja dzirdēt metāliskas skaņas un kuģu taures. Bet, ja to visu neņēma vērā, bija patīkami sēdēt krastā un skatīties uz to pusi, kur pacēlās klints.
Noteikti ir vērts arī baudīt Palermo virtuvi. Svaigas zivis, tikko no jūras. Tur pat nevajag nekādas smalkas receptes, un tādu arī nav. Cepta vai grilēta zivs ar kaudzi dārzeņu un pasakaino itāļu maizi – vidus kā pūka, apņemts ar kraukšķošu garoziņu. Un klāt, protams, auksts, sauss baltvīns. Vēro itāļu ainiņas un jūties kā filmā. Katrā ceļojumā, lai izjustu pilsētas elpu, ir jēga neskriet, atteikties uz laiku no muzejiem un ekskursijām, tā vietā paieties, piesēst un atkal staigāt. Šādi es esmu atklājusi daudzas pilsētas, kas citādi man rokā nedotos.
Vētraina vēsture
Tagad daži Sicīliju sauc par mafijas un nabagu nostūri Itālijā, bet vēsture šai Eiropas daļai ir bijusi vētraina un nebūt ne pieticīga. Mainījušās varas, kultūras.
Palermo, senā Panormus (latīņu valodā), izvietojusies Sicīlijas ziemeļrietumu piekrastē, Palermo līča galā. Vienā pusē jūra, otrā – līdzenums, ko sauc par Conca d’Oro, tam sānos ir Pellegrīno kalns.
Palermo dibināja feniķiešu tirgotāji 8. gadsimtā pirms mūsu ēras. Vēlāk tā kļuva par Kartāgas apmetni, līdz to iekaroja romieši 254. gadā pirms mūsu ēras. Romas valdīšanas laikā pilsēta nīkuļoja, bet uzplauka pēc 535. gada, kad to atguva Bizantija. 831. gadā atkal vēsture sagriezās, un Palermo iekaroja arābi, kas ļāva tai uzplaukt kā bagātam tirdzniecības centram ar Ziemeļāfriku. 1072. gadā saimnieki mainījās, un pilsēta nonāca normāņu rokās. Normāņu valdīšanas laiku (1072–1194) sauc par Palermo zelta laikmetu, kur grieķi, arābi, ebreji un normāņi visnotaļ labi sadzīvoja un radīja kosmopolītisku kultūru. Nu jau ir jau grūti izsekot, bet 1194. gadā normāņus aizstāja vācu Hohenstaufenu dinastija. Tad Svētās Romas imperators Frederiks II pārvietoja imperatora politisko centru uz Itālijas dienvidiem un Sicīliju, un viņa galma spožums padarīja Palermo slavenu visā Rietumeiropā. Arī pēc tam pilsētas saimnieki mainījās, līdz 1860. gadā Palermo ieņēma Džuzepe Garibaldi, un tā nākamajā gadā pievienojās Apvienotajai Itālijas karalistei. Daudz no bijušā spožuma gāja bojā 1943. gadā, kad pilsēta tika nopietni bombardēta, vairākas ēkas tā arī nav atjaunotas.
Par laimi, dažas arhitektūras pērles ir saglabājušās. Arābu un normāņu arhitektūru var redzēt Karaliskajā pilī, kur ir kapela, kas ir viens no viduslaiku šedevriem. Kapelas velvētais koka jumts ir cirsts un krāsots arābu stilā, savukārt kupols un augšējās sienas pārklātas ar mozaīkām, ko darinājuši grieķu strādnieki no toreizējās Konstantinopoles.
Skaista ir Palermo katedrāle, dibināta 1185. gadā, un tajā ir 14., 15. un turpmāko gadsimtu pēdas. No tā paša laika datējama normāņu bizantiešu baznīca San Cataldo. Savukārt Palermo reģionālajā arheoloģijas muzejā ir viena no Itālijas bagātākajām seno etrusku un grieķu mākslas priekšmetu kolekcijām.
Miera nav
Arī mūsdienās tur nav mierīgi. Vidusjūras bēgļu krīzes laikā Palermo bija viena no vietām, kur nemitīgi krastā piestāja bēgļu laivas. Palermo biju, kad tikko sāka norimt Vidusjūras bēgļu krīze. Tāpēc likās interesanti satikties ar Ričardu Brodiju, kas strādāja ar bēgļiem Palermo. Viņš aizrautīgi gādāja par viņiem, palīdzēja iedzīvoties Itālijā. Tikāmies tādā kā bēgļu klubiņā pilsētas vecā centra ielu mudžeklī. Šī bija vieta, kur pulcējās bēgļu jaunieši, strādāja maza, nosacīta kafejnīciņa, bija ērtas telpas pasēdēt, parunāt, savstarpēji palīdzēt. Ričards mēģināja palīdzēt bēgļiem iekārtoties, meklēja juristus, ārstus, ja vajadzēja.
Parunājos ar jaunu bēgļu puisi, kurš gan īpaši neko par sevi stāstīt negribēja, vien pauda pateicību Ričardam un izstāstīja, ka diemžēl nācies bēgt, kaut gan vislabprātāk viņš būtu turpinājis dzīvi un mācības Sīrijā, kur savulaik auga normālā, gādīgā ģimenē un iestājās augstskolā. Diemžēl sanāca citādi, un tagad viņš ir pateicīgs, ka ir kāds, kurš sniedz atbalstu un palīdz iedzīvoties svešā valstī un apstākļos.
Katrā ziņā uz Palermo ir vērts aizbraukt, izjust to Itāliju, ko esam redzējuši filmās, lasījuši grāmatās, pēc rosīgas dienas piesēst vakarā un vērot kolorītās pilsētas ainiņas, kas slīd garām.
