Izjutusi, ko nozīmē ārzemēs strādāt algotu un brīvprātīgās darbu, trīsdesmitgadniece Ilze Nagle atkal sauc sevi par jelgavnieci. Tagad viņu var satikt gan darbavietā veikalā, gan bērnu bibliotēkā «Zinītis», kur Ilze vada radošās nodarbības apmeklētājiem.
«Pieaugušie brīvprātīgi gandrīz nepalīdz, taču bērni gan labprāt to dara,» par to, cik populāri ir bez atlīdzības strādāt bibliotēkā, saka «Zinīša» vadītāja Baiba Beire. Viņa stāsta, ka bērni palīdz veikt mazākus darbus – kaut ko sagriezt, salīmēt. «Patīkami, ka bibliotēka nav bērniem vienaldzīga,» piebilst B.Beire, informējot, ka nākamā zīmēšanas nodarbība ar I.Nagli notiks 2. augustā.Atvadījās no stabilas dzīvesBrīvprātīgā, kura studējusi mūzikas menedžmentu un filosofiju, stāsta, ka pirms četriem gadiem devusies uz Angliju, lai gan Latvijā bija stabila dzīve. «Vienmēr meklēju kaut ko sev interesantu, laikam tāpēc vēl mērķtiecīgi nekāpju pa karjeras kāpnēm un darbojos arī brīvprātīgi,» spriež I.Nagle, kura ārzemēs strādājusi gan par apkopēju, gan bez atlīdzības organizācijā, kas aizstāv līdztiesību un pasauli «bez robežām». Viņa stāsta, ka ārzemēs iebraucēji bieži vien no vietējiem dzird apvainojumus, viesstrādnieki tiek saukti arī par vergiem. Savukārt, strādājot brīvprātīgi, visi ir vienoti neatkarīgi no tā, no kuras valsts nāk.Ko vari dot«Zinītī», kur bērniem priekšā jau lasījusi grāmatas, I.Nagle nokļuvusi, izlasot aicinājumu Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā: «Tur bija plakāts ar jautājumu, ko katrs varam dot bibliotēkai. Tas brīvprātīgajam arī ir vissvarīgākais – saprast, ko vari dot citiem. Protams, daudziem ir grūti, viņi ir bez darba, taču tā vietā, lai raudātu, ka nekas netiek darīts, labāk, savācoties grupā, pašiem kaut ko uzbūvēt savai pilsētai, nevis īdēt, ka nekā nav.»Brīvajā laikā brīvprātīgā jelgavniece lasa. «Bērnībā man patika Astridas Lindgrēnes «Ronja – laupītāja meita», arī tagad to pārlasu. Vēl patīk Jura Rubeņa «Sirds zemestrīce»,» stāsta jaunā sieviete, rādot bibliotēkā saņemto lasāmvielu. Pirms aizbraukšanas uz Angliju I.Nagle uz vairākiem gadiem bija apmetusies Rīgā, un, tagad dzīvojot Jelgavā, viņa atzīst, ka pilsēta kļuvusi skaistāka un sakoptāka. Arī jelgavnieki, viņasprāt, par pilsētu kļuvuši lepnāki.
