Viena no trim valsts augu šķirņu salīdzināšanas stacijām Latvijā atrodas Platonē.
Viena no trim valsts augu šķirņu salīdzināšanas stacijām Latvijā atrodas Platonē. Tās galvenais mērķis ir palīdzēt zemniekiem izvēlēties audzēšanai vispiemērotākās šķirnes.
Vēl pirms dažiem gadiem Latvijā šādu staciju bija krietni vairāk – desmit –, taču līdzekļu trūkuma dēļ katrā novadā tika atstāta pa vienai: Jelgavā, Daugavpilī, Saldū, kā arī Valmierā, kur stacija ir privāta.
Katrai stacijai ir savs uzdevums. Valsts Jelgavas augu šķirņu salīdzināšanas stacija nodarbojas ar lauku kultūru izmēģinājumiem: tiek salīdzinātas graudaugu, cukurbiešu, kukurūzas un rapšu šķirnes.
Stacijas direktors Vladislavs Pogožeļskis stāsta, ka lielāko darba daļu aizņem jaunu graudaugu šķirņu izmēģināšana, jo ar pārējām kultūrām tik lielu problēmu neesot.
– Katra graudaugu šķirne, kas Latvijā tiek ievesta, pirmām kārtām ir jāpārbauda – vai tā atbilst mūsu valsts klimatam, augsnei un tehnoloģijām. Iespējams, ka ārzemēs šķirne ir diezgan ražīga un laba, taču pie mums tā var izrādīties konkurētnespējīga, jo neatbilst mūsu standartiem, – skaidro direktors.
Nesen no Kembridžas tika ievesta ziemas kviešu šķirne, kas izrādījās nepiemērota audzēšanai Latvijā, jo nevarēja izturēt mūsu ziemas.
Bieži atklājas, ka no ārzemēm ievestās šķirnes dod labu ražu, taču, kad no tās pie mums izaudzē sēklu, 90 procentos gadījumu ražas nav, teic V.Pogožeļskis.
Latvijā par stacijas izmēģinājumiem vēl joprojām maksā Zemkopības ministrija, kā pakļautībā tā arī atrodas. Tas tā notiek tāpēc, ka zemnieki pie mums nav tik turīgi, lai paši segtu šos izdevumus. Ārzemēs gan samaksas sistēma ir izveidota pavisam citāda: tur par izmēģinājumiem maksā selekcionāri, kuri ir ieinteresēti labas šķirnes un hibrīdu izveidē, lai pēc tam nopelnītu desmit procentu no realizācijas.
Savdabīga situācija Latvijā ir izveidojusies ar dārzu kultūrām, jo, likvidējot Bauskas izmēģinājumu staciju, kuras prioritāte bija ogulāji un augļkoki, nu vairs nav neviena, kas šīs kultūras pārbaudītu. V.Pogožeļskis stāsta, ka zemnieki tiek aicināti sūtīt uz Zemkopības ministriju aizpildītas veidlapas, kurās būtu atspoguļoti viņu novērojumi par kādu no dārza kultūrām. Direktors gan domā, ka šāda sistēma ir ļoti neprofesionāla un pie laba gala nevedīs.
– Tagad katram dārzkopim, kurš vēlas iestādīt ko jaunu, ir jāpaļaujas tikai uz intuīciju. Padomājiet vien par to, ka dārza kultūras nemaz tik ātri neaug, un, ja zemniekam viss izmirst vienreiz, otrreiz, kas no tā var iznākt? – prāto direktors.
Tieši tāpēc viņš ir priecīgs, ka Platonē vēl ir šāda stacija, kas spēj zemniekiem palīdzēt.
