Diemžēl neviens bērns nav pasargāts no nelaimes, no situācijas, kad jāpaliek bez vecāku gādības – ilgāku vai mazāku laika sprīdi.
Diemžēl neviens bērns nav pasargāts no nelaimes, no situācijas, kad jāpaliek bez vecāku gādības – ilgāku vai mazāku laika sprīdi. Tādas pieņemts saukt par krīzes situācijām. Bērnu un ģimenes lietu ministrija (BĢLM) sākusi informatīvu akciju “Palīdzi bērnam izaugt!”, kuras mērķis ir motivēt sabiedrību nepalikt vienaldzīgiem, uzņemties atbildību un palīdzēt bērniem, kas dažādu iemeslu dēļ palikuši bez savas ģimenes, atrast jaunu ģimeni un sniegt atbalstu grūtā brīdī. Par mūsu iespējām palīdzēt stāsta Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Ģimenes lietu departamenta Bērnu ārpusģimenes aprūpes koordinācijas nodaļas konsultante Inese Belicka.
Viens no šā brīža BĢLM darbības virzieniem ir veicināt bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu ģimenes veida aprūpi, tādējādi samazinot ārpusģimenes aprūpes iestādē mītošo bērnu skaitu.
Bērnam jāaug ģimenē
Arī mūsu valstī un sabiedrībā jautājums par bērnu ārpusģimenes aprūpi kļūst aizvien aktuālāks, tāpēc BĢLM nolēmusi veidot diskusiju sabiedrībā par iespējām nepalikt vienaldzīgiem un atsaukties aicinājumam palīdzēt grūtībās nonākušam bērnam, uzņemties atbildību, tā pasargājot viņu no ievietošanas bērnunamā. Visiem zināms, ka pilnvērtīgai attīstībai ir nepieciešama ģimeniska vide. Bērna tiesības uzaugt ģimenē nosaka arī Bērnu tiesību aizsardzības likums. Un tomēr – 2003. gada 1. janvārī bērnu ārpusģimenes aprūpes iestādēs uzturējās 3555 bērni. Lai cik būtu aprūpēts un nodrošināts, tomēr bērnunamā par individuālu pieeju, pietiekamu uzmanību, ģimenisku mīlestību mazais sabiedrības loceklis var tikai sapņot. Iespējas palīdzēt šiem bērniem ir vairākas.
Viena no tām – audžuģimeņu kustība Latvijā, kas varētu nodrošināt īpašu palīdzību un atbalstu, lai nepieciešamības gadījumā bērns nonāktu nevis aprūpes centrā, bet ģimeniskā vidē. Viens no iemesliem, kāpēc līdz šim no sabiedrības nav saņemta atsaucība, varētu būt informācijas trūkums. Citviet, piemēram, Polijā un Lietuvā, cilvēki ir aktīvāki. Šajā jomā liels darbs būtu jāiegulda sociālajiem un pagasttiesu (bāriņtiesu) darbiniekiem. Taču bieži vien mēs saskaramies pat ar speciālistu pretestību un neizpratni.
Nepieciešamībai izolēt bērnu no savas ģimenes var būt dažādi iemesli – sociālie, ekonomiskie. Agrāk no ģimenes izņemtam bērnam bija viens ceļš – uz bērnunamu. Ir situācijas, kad bērns no ģimenes jāizņem uz īsu laiku, kamēr notiek darbs ar viņa bioloģisko ģimeni. Diezgan bieži tas gan ir nesekmīgs, un ģimene nespēj pienācīgi rūpēties un audzināt savu atvasi. Tad pēc noteikta laika bērns kļūst juridiski brīvs un viņu var ņemt aizbildniecībā vai adoptēt.
Audžuģimene ir atbalsts
Audžuģimene bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi, līdz viņš var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts vai viņam nodibināta aizbildnība. Audžuģimeņu koncepcija paredz, ka šīs ģimenes ir kā profesionālas pakalpojumu sniedzējas, tās iepriekš tiek apmācītas, lai darbu varētu veikt kvalitatīvi. Audžuģimenē bērns nonāk ar pagasttiesas vai bāriņtiesas lēmumu. Pagasttiesa arī nosaka, cik ilgi viņam jāuzturas pie audžuvecākiem. Audžuģimenē bērns var nonākt, ja viņa vecāki ir miruši, ja bērns ir atrasts, ja bērna vecākiem ar tiesas spriedumu atņemtas aizgādības tiesības, ja bērns atrodas viņa veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos. Iespējams, ka starp bērnu un vecākiem izveidojusies konfliktsituācija vai vecāki ilgstoši slimo un bērns no ģimenes jāizolē uz laiku.
Ja starp audžuģimeni un bērnu izveidojas ciešas emocionālas attiecības un viņi negrib šķirties, audžuģimenei pirmajai ir tiesības bērnu adoptēt vai paņemt aizbildnībā un tad bērns tajā paliek līdz pilngadībai. Savukārt, ja šīs attiecības neizveidojas pietiekami labas, bērnu pēc audžuģimenē pavadītā laika var adoptēt vai aizbildnībā paņemt cita ģimene. Sliktāk, ja bērnam jānonāk bērnunamā.
Kā kļūt par audžuvecākiem
Lai pretendētu uz audžuģimenes statusu, vismaz vienam laulātajam jābūt vecumā no 25 līdz 60 gadiem. Līdz šim par audžuģimeni varēja kļūt tikai laulāts pāris, taču pašlaik Saeimai izskatīšanai iesniegts likuma grozījumu projekts, kas paredz, ka par audžuvecāku varēs kļūt arī atsevišķa persona. Cilvēkiem, kas vēlas kļūt par audžuģimeni, jāvēršas dzīvesvietas bāriņtiesā vai pagasttiesā, uzrādot personu apliecinošus dokumentus, jāiesniedz iesniegums noteiktā formā par audžuģimenes statusa piešķiršanu, kā arī ārsta izziņa par veselības stāvokli. Bāriņtiesa (pagasttiesa) mēneša laikā izskata dokumentus, izpēta iespējamo vecāku dzīves apstākļus, kā arī motivāciju un spējas audzināt bērnu. Mēneša laikā bērnu tiesību speciālisti sniedz atzinumu par piemērotību audžuģimenei.
Lai cilvēkus sagatavotu audžuvecāku misijai, tiek piedāvāti kursi. Apmācība ir obligāta, jo nav viegli ģimenē uzņemt svešu bērnu ar savu dzīves pieredzi un iespējamām problēmām. Tāpēc mācību laikā audžuģimenei stāstīs, kā pārvarēt dažādas grūtības, informēs par jauno attiecību juridisko pusi, pienākumiem un tiesībām. Līdz šim koncepcija paredzēja, ka par mācībām maksā pašvaldība, taču nupat tiek pieņemti grozījumi Audžuģimeņu noteikumos, ka par audžuģimeņu izglītošanu būs atbildīga BĢLM.
Piecpadsmit dienu laikā pēc mācību beigām bāriņtiesa (pagasttiesa) veic pārrunas ar laulātajiem un pieņem lēmumu par audžuģimenes statusa piešķiršanu vai atteikumu. Starp audžuģimeni un pašvaldību tiek noslēgts līgums. Valsts nodrošina atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu – 70 latu mēnesī neatkarīgi no audzināšanā nodoto bērnu skaita. Par katru bērnu, kas dzīvo audžuģimenē, pašvaldībai, no kuras šis bērns nācis, jāmaksā uzturlīdzekļi, kas nedrīkst būt mazāki par 27 latiem mēnesī, un pabalsts apģērba un mīkstā inventāra iegādei pašvaldības noteiktā apmērā. Pabalsta vietā var izsniegt apģērbu, apavus un citas nepieciešamās lietas. Krīzes situācijā nonākušais bērns var tikt ievietots arī citā pašvaldībā dzīvojošā ģimenē, tad uzturlīdzekļi sekos viņam līdzi. Rīgas pašvaldība, piemēram, par saviem audžuģimenēs ievietotajiem bērniem gatava maksāt 70 latu mēnesī. Savukārt Jūrmalas pašvaldība piešķir 107 latus mēnesī. Tātad, ja bērns nonāks, piemēram, Jelgavas ģimenē, šī naudiņa “ceļos” līdzi. Bez šaubām, visas pašvaldības nevarēs maksāt tik lielas summas, taču no 2006. gada arī uzturlīdzekļus bērnam finansēs valsts. Un tie jau būs 32 lati. Palielināsies arī atlīdzība par audžuvecāku pienākumu pildīšanu – no 2005. gada tā būs 80 latu mēnesī.
Taču finansiālā ieinteresētība nedrīkst būt noteicošais faktors lēmuma pieņemšanā būt audžuģimeni. Audžuvecāki ir sava veida misionāri, kuriem jāspēj sniegt mīlestību, sapratni, iejūtību un vairumā gadījumu jānodrošinās ar lielu pacietību. Bāriņtiesai (pagasttiesai) nopietni jāizvērtē katrs gadījums. Ja cilvēks nekad nav strādājis un izticis tikai no pabalstiem, bāriņtiesai jāizsver, vai viņš varētu būt pozitīva atzinuma cienīgs.
Audžuģimene regulāri saņem pašvaldības sociālā darbinieka atbalstu un palīdzību dažādu problēmu risināšanā. BĢLM nodrošina psiholoģiskās palīdzības, informatīvā un metodiskā atbalsta sniegšanu audžuģimenēm.
Pašlaik lielākais audžuģimeņu skaits ir Rīgas reģionā. Šīs ģimenes regulāri tiekas, dalās pieredzē, jo ir ļoti svarīga kopības un atbalsta izjūta.
Jelgavas iedzīvotāji līdz šim nav pietiekami atsaucīgi un neizmanto iespēju kļūt par audžuģimeni. Labas iestrādes ir rajona bērnu tiesību aizsardzības speciālistiem un sociālajiem darbiniekiem, kas tagad rūpīgi strādā pie audžuģimeņu kustības attīstīšanas, apzinot ģimenes, organizējot apmācības, seminārus, lai sagatavotu atbalsta sniedzēju misijai.
Pašlaik gan no visām Latvijas audžuģimenēm savas funkcijas pilda 80 procentu. Pārējās ir nogaidīšanas stadijā. Un neviens nav tiesīgs šīm ģimenēm uzspiest svešu bērnu, kamēr tās nav morāli gatavas uzņemties atbildību par dzīves pabērniem. Ir doma “specializēt” audžuģimenes, piemēram, būs tādas, kas labprāt gribēs uzņemt zīdaiņus, būs arī ģimenes, kurām labāks kontakts veidosies ar pirmsskolas vecuma bērniem vai pusaudžiem. Šo cilvēku intereses noteikti tiks ņemtas vērā.
Par audžuģimenēm veiksmīgi varētu kļūt cilvēki, kuru pašu bērni ir jau lieli un neprasa vecāku ikdienas rūpes un atbildību. Šī ir iespēja atkal kļūt par vecākiem. Audžuvecāku izglītībai, profesijai nav nozīmes, svarīgākais ir mīloša sirds un dzīves gudrība. Par audžuvecākiem var kļūt arī pensionāri, ja vien ir pietiekami uzņēmīgi un veselība to ļauj. Vecvecāki nereti kļūst par aizbildņiem un par atbalsta ģimenēm.
Atbalsta ģimene
Arī tas ir viens no veidiem, kā palīdzēt bērniem. Tā ir ģimene, kas sniedz atbalstu, piemēram, citai ģimenei, kurā ir hroniski slims bērns, nepilnai, daudzbērnu ģimenei vai ģimenei, kurai nav pietiekamu prasmju un iemaņu bērna aprūpē. Atbalsta ģimene ir liels atspaids bērnunamu bērniem, sniedzot iespēju ģimenē pavadīt brīvlaikus, svētku dienas un brīvdienas. Daudzi šīs ģimenes uzskata par savām mājām. Par atbalsta ģimeni vai uzticības personu var kļūt, iesniedzot iesniegumu sociālās palīdzības dienestā vai vēršoties pie bērnunama administrācijas. Dienests izvērtē ģimeni vai personu, viņu iespējas sniegt atbalstu, noslēdz līgumu. Atbalsta vai uzticības personas var atbalstīt, savu finansiālo iespēju robežās maksājot noteiktus izdevumus, kas radušies pildot pienākumus, par to iepriekš vienojoties līgumā. Līdztekus finansiālajai palīdzībai katra reģiona sociālais dienests var organizēt arī cita veida palīdzību, piemēram, atbalsta grupas, apmācības, konsultācijas.
Pieņemt lēmumu iesaistīties kādā alternatīvās aprūpes formā ir ļoti nopietns solis. Taču gribētu aicināt sabiedrību nebaidīties uzdrošināties, jo gandarījums par ieguldījumu bērnā, kas dzīvē dažkārt nav pieredzējis pat tīru gultiņu, nemaz nerunājot par mātes glāstu, ir neizmērojams. Tāpēc lūdzu cilvēkus, kuriem ir radusies kaut neliela interese par šiem jautājumiem, vērsties Bērnu ārpusģimenes aprūpes koordinācijas nodaļā, kur tiks sniegta izsmeļoša informācija un piedāvātas dažādas iespējas palīdzēt bērniem.
