Līvbērzes pagasta vecākā Nellija Empele teic, ka viņas nostādne dzīvē esot šāda: «Ja paši nepalīdzēsim sev, kas tad to darīs? Var jau nokrist uz dīvāna un brēkt par grūto dzīvi.
Līvbērzes pagasta vecākā Nellija Empele teic, ka viņas nostādne dzīvē esot šāda: «Ja paši nepalīdzēsim sev, kas tad to darīs? Var jau nokrist uz dīvāna un brēkt par grūto dzīvi. Bet kā tu palīdzēsi cilvēkam, kas neko nedara? Ja viņš izrādīs iniciatīvu, arī valdība palīdzēs.» Šīs domas vadīta, Nellija Empele pagastā īstenojusi daudzas lietas, par kurām citi iesākumā tikai grozījuši galvas un pat šausminājušies.10. novembrī Reģionālās attīstības padomes sēdē Līvbērzes pagastam piešķirts īpaši atbalstāmā reģiona statuss.
Pagastā pilnīgi pārveidota apkures sistēma, nopirkti skolotājiem dzīvokļi no agrofirmas «Jelgava», skolā iekārtota datorklase. Izremontēts un atjaunots nolaistais kultūras nams. Tas viss darīts, lai iedzīvotāji neatstātu pagastu, lai studējošie jaunieši atgrieztos atpakaļ, lai neaizietu bojā dzīvojamais fonds, lai attīstītos izglītība un kultūra.
Jelgavas rajona padomes priekšsēdētājs Pēteris Salkazanovs par Nelliju Empeli bilst, ka viņa ir ļoti interesants, enerģisks un mērķtiecīgs cilvēks. Ja viņai radusies kāda ideja, tad pielīp kā dadzis, lai to realizētu. Viņa ir pierādījusi, ka sieviete ar saimnieciskajām lietām dažkārt tiek galā labāk nekā vīrietis. Pārsteidzoša ir šīs maza auguma sievietes uzdrīkstēšanās, drosme un takta izjūta, meklējot atbalstu ministrijās iecerētā īstenošanā.
Nellijas tēvatēvam bijusi liela saimniecība Šķibē. Tēvs, tēvamāsa un viņu māte izsūtīti 1941. gadā. Nellija Empele dzimusi Krasnojarskā, kur tēvs sastapis viņas māti, pēc tautības vācieti. Latvijā jaunā ģimene atgriezusies 1957. gadā.
Nellija Empele mācījusies Šķibes astoņgadīgajā skolā, pēc tam Jelgavas 1. vidusskolā, Rīgas 4. medicīnas skolā. Kādu laiku strādājusi par māsiņu Jaunķemeros un Jelgavā.Tad neklātienē studējusi Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē. 1980. gadā atnākusi strādāt uz padomju saimniecību «Jelgava», kur sākumā bijusi strādniece dārzniecībā, vēlāk brigadiera palīdze, brigadiere un agronome.1990. gadā strādājusi SIA agrofirma «Jelgava» par ģenerāldirektora pirmo vietnieci. Tad sākusies štatu samazināšana un viņa kļuvusi par bezdarbnieci. Tā no bezdarbnieces 1994. gada 9. jūnijā viņa tikusi par pagasta vecāko. Šāgada martā tikai ar četrām balsīm «pret» viņa ievēlēta otro reizi. Nellija Empele atceras:«Kad mani ievēlēja pirmo reizi, nebiju priecīga ne es, ne mamma. Vienīgi tēvs lepojās ar mani. Vadītājas amats nav no vieglajiem, un, manuprāt, to vajag darīt vīriešiem. Nav jau normāli, ka cilvēks tikai strādā, bet mana personīgā dzīve tik daudz laika neprasa, tāpēc varu to atļauties.»
Nellijai nepatīk vadīt un konfliktēt. Nepatīkami ir atlaist cilvēku, kad redzi, ka viņš ar uzdevumu netiek galā.
«Tomēr pēc dabas esmu drosmīga un, ja briest konflikts, metos tajā iekšā,» viņa atzīst.
Nellija Empele mēģinot ievērot demokrātisku vadības stilu, tomēr neaizmirstot, ka visa atbildība ir viņai. Arī Pēteris Salkazanovs piezīmē, ka Nellija jautājumus risinot, sasaucot padomi. Viņai vienmēr esot savs viedoklis, un, lai viņu pārliecinātu, ir krietni jāpiepūlas. No vienas puses tas ir labi, no otras – mazliet traucējoši.
Pēteris Salkazanovs ievērojis, ka šajos gados, kurus Nellija ir aizvadījusi, strādājot pašvaldībā, viņa ir iemācījusies skatīties ne tikai šodienas kategorijās, bet redzēt arī rītdienu. Esot augusi arī viņas politiskās situācijas izpratne. Viņa apjautusi, ka, stāvot malā, viņa nekad nevarēs ietekmēt valdības attieksmi pret pašvaldībām.
To var izdarīt tikai partijā, tāpēc Nellija iestājusies «Latvijas ceļā». Šajā partijā, viņasprāt, esot inteliģentākie un gudrākie ļaudis. Nellija Empele saka: «Esmu secinājusi, ka ar stāvēšanu malā un rūkšanu nemainīsies nekas. Arī pati agrāk biju dusmīga uz valdību un partijām par to, ka tās neredz, kā mums te iet. Tad iedomājos: kāpēc man jāgaida, kad viņi nāks pie manis un jautās, kā man klājas un vai kaut ko nevajag. Došos pati pie viņiem un stāstīšu, kā iet un kāda vajadzība. Kā tāds Krištopans var zināt, ko es gribu, ja es neaizeju un nepastāstu. To vislabāk var izdarīt caur partijām. Jo vairāk iesaistīsimies valsts pārvaldē, jo vairāk varēsim aizstāvēt pašvaldību intereses.»
Nellija jūt, ka dzīves redzējums ir vieglāks, ja atrasti klupšanas akmeņi un netiek atkārtotas vienas un tās pašas kļūdas. Viņai daudz pārmests, ka esot pārāk strauja. Vajadzētu vispirms padomāt, bet viņa uzreiz metoties darīt. Tomēr pats svarīgākais Nellijai visos laikos esot bijis nezaudēt cilvēcību. Viņa ļaudis nevērtējot pēc ieņemamā amata. Nellija uzskata, ka mums jābūt pateicīgiem arī neveiksminiekam, kaut vai par to, ka, redzot viņa drūmo likteni, paši cenšamies saņemties un tādi nekļūt. Nellijai māte mācījusi: «Nevajag ļaunu atdarīt ar ļaunu. Ir augstāka vara, kas visu sakārtos.»
Nellija no mātes mantojusi arī budžeta plānošanas talantu. Lai cik grūta bijusi dzīve, māte vienmēr pratusi visu tā noregulēt, lai abas meitas mācītos, brauktu uz teātri un ekskursijās. Arī Nellija vienmēr atradīs naudu un riskēs to ieguldīt, ja mērķis būs labs. Visgrūtāk viņai esot nopirkt sīkumus. Viņa atzīstas, ka esot briesmīga knīpstanga un dažkārt pie sevis žēlojot padotos, ka viņiem nauda tā jāizlūdzas.
Ja uznākot grūtsirdība, Nellija kārtīgi pieēdoties un atrodot simtiem darbu, kuros mesties iekšā, lai aizmirstu nebūšanas.
