Jūlijā man būs 86 gadi, 47 esmu nostrādājusi. Tagad, kad esmu atteikusies no žēlsirdīgajiem samariešiem, man vairs nekāda palīdzība it kā nepienākas.
Bija uzticīga aprūpētāja, kas mani apgādāja ar produktiem, palīdzēja nomazgāties, dzīvokli uzkopa, arī ēst pagatavoja. Bet tagd nezinu, kā dzīvot, jo ir dienas, kad pat maizes nav. Ja pie loga redzu kādu bezpajumtnieku, palūdzu, lai atnes.
Pret blusām esmu nodrošinājusies, jo sapirku «Cobru», bet, ko darīt ar utīm, nezinu – kādas tur zāles vajag lietot. Lai valsts kungi nepērk dārgus auto, bet nopērk atutošanas mašīnas. Padomju laikā tādas bija.
Kaimiņu Alīna mani ir ar mieru aprūpēt, bet kas un kā lai atlīdzina. Pensija man nav tik maza, bet viss ir jāpērk – malka, briketes –, jāmaksā par dzīvokli, elektrību, arī bez telefona nevaru, jo sirds slima, asinsspiediens liels, puspensija ik pa diviem mēnešiem aiziet zālēm.
Esmu vientuļa, radu nav. Aprīlī būs trīs gadi, kā dēls miris.
Ko man darīt? ◆
