Jūtos laimīgs, ka esmu dzīvojis laikā, kad kino uzskatīja par nacionālās identitātes uzturētāju. Saprotu, ka maniem bērniem un mazbērniem vairs neredzēt savas «Kaķīša dzirnaviņas» un neceļot pa pasauli kopā ar Nesiju.
Jūtos laimīgs, ka esmu dzīvojis laikā, kad kino uzskatīja par nacionālās identitātes uzturētāju. Saprotu, ka maniem bērniem un mazbērniem vairs neredzēt savas «Kaķīša dzirnaviņas» un neceļot pa pasauli kopā ar Nesiju. Tie laiki beigušies. Kultūrai iestājušies «jaunie laiki». Tagad jādomā tikai racionāli. Pat Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga pēc iknedēļas tikšanās ar premjeru Einaru Repši uzskata, ka, lemjot par līdzekļu samazinājumu kino nozarei, «šīs jomas pārstāvjiem» pārliecinoši jāpierāda savas perspektīvas. Viņa norādīja, ka dažus izdevumus uzreiz var nepiešķirt, «gaidot ražīgāku gadu». Prezidente aicina kino pārstāvjus «piestrādāt», lai pārliecinātu valdību par nozarei piešķirto investīciju lietderīgu izmantošanu un tās attīstības perspektīvām, lai kino kļūtu arī par ekonomikas nišu Eiropas kino tirgū un spētu valsts kasē ienest naudu. Tā, lūk. Visam jābūt racionālam. Nekas iracionāls nedrīkst tajā iespraukties.
Kaut arī premjers Einārs Repše žurnālistiem uzsvēra, ka «kultūras izdevumu sašaurināšana nav valdības politika», taču pirms lēmuma pieņemšanas par finansējuma samazinājumu filmu nozarei viņš vēlas dzirdēt argumentus, «ko Latvijas sabiedrība iegūs par 600 000 latu dotāciju». Otrdien valdības sēdē, diskutējot par iespējām samazināt ministriju bāzes izdevumus par 1,7 procentiem, vislielākās diskusijas un kritiku izraisīja kultūras ministres Ingūnas Rībenas paziņojums, ka Kultūras ministrija (KM) bāzes izdevumus varēs samazināt tikai par 0,4 procentiem. Un tas viss, kaut arī Kultūras ministrija portfeļu dalīšanas laikā bija negribēto ministriju skaitā. Gan premjers, gan daudzi ministri šonedēļ apšaubīja nepieciešamību 600 000 latu piešķirt filmu uzņemšanai Latvijā, tāpēc jau vairs nav jābrīnās, ka sēdē izskanēja priekšlikumi likvidēt 1991. gada Barikāžu muzeju, kā arī samazināt Valsts arhīvā un citos reģionu arhīvos strādājošo skaitu.
Kino jau pastāvēja, kad Repše vēl bija bērnu autiņos. Tagad ministri nevienu latviešu filmu nav redzējuši. Labāk būtu kaunējušies par savu analfabētismu, nevis ar to pamatojuši filmu nozares sagraušanu. Ja ministru kabinets nelasa dzeju, varbūt nevajadzētu vairāk izdot arī oriģinālliteratūru? Varbūt vispār racionalizēsim Ministru kabinetu – jāpajautā, ko ministri ēd, dzer un skatās, bet pārējam naudu nost.
Dzīves līmenis vienmēr kādam būs trūcīgs, tāda ir dzīve. Vai ministri tiešām domā, ka, atņemot šos 600 000 latu filmām, kaut kur citur tie nesīs lielāku labumu? Nenesīs. Tiks iepludināti kādā no jaunveidotajām ministrijām, kuras tāpat pie nākamās valdības maiņas atkal tiks bezgalīgi reorganizētas, pārveidotas vai pat likvidētas. Labuma nebūs nekāda, ja neskaita to «guvumu», ka nacionālais kino būs sagrauts. Skumji, ka pat cienījamā prezidente kino saskata tikai un vienīgi peļņas avotu.
Repše runā un rīkojas pilnīgi racionālās kategorijās. Tas, protams, nav slikti, ka premjers norūpējies, lai valstī būtu vairāk naudas, cilvēkiem labāka dzīve un tamlīdzīgi. Respektīvi, viņš spriež tā: tad, kad mums būs pietiekami daudz naudas, kad būsim paēduši, siltumā, drošībā un apģērbušies, tad varēsim uzņemt un paskatīties kādu filmu, varbūt arī paklausīties mūziku. Bet tā jau nedarbojas. Vai varat iedomāties, ka cilvēki ietu uz barikādēm, ja tos iedvesmotu tikai ar racionālām vērtībām? Lūk, jūs tagad salsiet, ziedosiet, riskēsiet ar dzīvību tādēļ, lai vēlāk varētu labi paēst, sust klubkrēslā un saskaitīt makā naudu? Diez vai tādam aicinājumam būs daudz sekotāju. Atliks piedāvāt ko vairāk. Premjers laikam bez kultūras līdz šim veiksmīgi izticis, un, šķiet, viņam nekas ļauns nenotiks bez tās arī turpmāk.
Kultūra nav tikai garīgai atslodzei un izklaidei. Jāsaprot, ka nāciju kopā notur ne jau tikai nacionālais kopprodukts, sabalansēts budžets vai vidējā alga. Tas varbūt satur patērētāju sabiedrību. Nācijas satvars ir tās valoda un kultūra.
