Karavīrs ir cilvēks ar īpašu dvēseles stāvokli. Tautas dziesmā teikts, ka bāliņš, karā jājot, «no akmeņa sirdi ņēma.» Mūsdienās pat ir grūti pateikt, kur sākas un kur beidzas karš.
Karavīrs ir cilvēks ar īpašu dvēseles stāvokli. Tautas dziesmā teikts, ka bāliņš, karā jājot, «no akmeņa sirdi ņēma.» Mūsdienās pat ir grūti pateikt, kur sākas un kur beidzas karš. Bet katram vīram un sevišķi jau tiem, kuri karavīra zvērestu devuši un nēsā uniformas, sirdij un dvēselei jābūt pieņemamā kārtībā. NBS lielā mērā ar šīm lietām nodarbojas kapelāna dienests, kuru vada virskapelāns, reizē arī Jelgavas baptistu draudzes sludinātājs Raimonds Locs.
Lai gan Raimonds Locs ir dzimis 1967. gadā Dobelē, tomēr lielā mērā viņu var saukt par jelgavnieku. Jelgavā viņš dzīvo un šajā pilsētā 1985. gadā kopā ar kundzi Agritu tika nodibināta Locu ģimene, kurā tagad aug divi bērni. Taču tajā pat rudenī Raimondam vajadzēja mīļoto atstāt un kā kareivim nodienēt divus gadus obligātajā dienestā padomju armijā. Atgriežoties Jelgavā un darbīgi iesaistoties draudzes lietās, viņš nolēma kļūt par sludinātāju. 1991. gadā radās iespēja iestāties tikko atjaunotajā Latvijas Baptistu draudžu savienības garīgajā seminārā. Pēc studiju beigšanas 1994. gadā Raimonds Locs paralēli darbam baptistu draudzē sāka strādāt arī Jelgavas robežsargu bataljonā.
Lūdzu Raimondu Locu pastāstīt par savu dzīvi un arī amatu.
Kā jūs atradāt ceļu uz baznīcu?
Tie bija manis paša meklējumi agrās jaunības gados. Tolaik man trūka garīga pamata, biju pametis arī Jelgavas Mūzikas vidusskolu, kurā nomācījos vienu gadu. Tad nejauši sastapu cilvēkus, kas pamudināja atnākt uz baznīcu. Nodomāju, ka var taču pamēģināt, un tā arī sāku ticēt Dievam. Par savu ticīgumu gan padomju armijā esmu saņēmis pārmetumus, taču arī tad starp krievu virsniekiem bija cilvēki, kas saprata, ka baznīcai ir vērtība.
Bet kā nokļuvāt kapelāna dienestā?
Pēc atgriešanās no padomju armijas, negribējās nekādā ziņā saistīties ar militāro vidi. Taču 1994. gadā kādu dienu izlasīju sludinājumu avīzē, ka Jelgavas robežsargu bataljonam, kurā tolaik bija arī obligātā dienesta puiši, ir vajadzīgs kapelāns. Kāds draudzes loceklis, pieredzējis pedagogs, ieteicās, ka vajadzētu aizbraukt uz bataljona bāzi. Tur aprunājāmies ar komandieri Gustavu Kalniņu. Viņš ieteica man nākt dienēt. Pēc šīs tikšanās pārdomās pagāja vairāk nekā mēnesis. Izrādījās, ka šajā laikā neviens cits mācītājs nepieteicās un robežsargi pacietīgi bija gaidījuši manu atbildi. Tā kopā jau ar nākamo bataljona komandieri Māri Šteinblūmu sākām veidot kapelāna dienestu. 1997. gadā, kad robežsargi tika «profesionalizēti» (palika bez obligātā dienesta karavīriem) un pārgāja Iekšlietu ministrijas pakļautībā, es sāku dienēt NBS štāba bataljonā un drīz vien tiku izraudzīts par virskapelānu, kura pakļautībā ir astoņi kapelāni. Mēs visi regulāri, vismaz reizi mēnesī, tiekamies. Turklāt darām to ne tikai Rīgā, bet arī Alūksnē, Liepājā, Ādažos un citās dienesta vietās. Tā var labāk dalīties pieredzē un izprast mūsu karavīru dzīvi.
Lūdzu pasakiet kaut ko nomierinošu vecākiem, kuru dēli patlaban ir dienestā!
Ja man jāsalīdzina padomju armija ar Latvijas bruņotajiem spēkiem, tad tā ir nakts pret dienu. Cilvēku attiecības šeit ir pavisam citādas. Padomju kazarmās valdīja tā sauktā «ģedovščina», kas bija īpašs komandieru atbalstīts varas aparāts. Vēl pirms gadiem pieciem Latvijas armijā varēja runāt par šā padomju mantojuma paliekām, bet tagad tā vairs nav. Jaunkareivju «ķeršana uz zoba» nāk no fukšu pārbaudījumu tradīcijas vidusskolās un tehnikumos. Aktuālas kļūst citas problēmas – kādam ir cits temperaments, atšķirīgi dzīves uzskati, kādus nepieņem kolektīvs. Šādas problēmas tad risina kapelāns un nesen izveidotās karavīru padomes. Ja salīdzinām, par kādām problēmām obligātā dienesta karavīri runāja agrāk un tagad, tad ir redzama jūtama izaugsme. Piemēram, nesen man kāda karavīru grupa sūdzējās, ka nebija iespējas tikt uz pareizticīgo Ziemassvētku dievkalpojumu. Kaut arī armijā nav valstī noteiktu brīvdienu, bija jāmeklē risinājums. Agrāk, ja puisis dienestā ierunājās par baznīcas lietām, viņš riskēja tikt uzskatīts par vārguli.
Ir gadījušies kuriozi, kad puisis uz mājām raksta, ka droši vien tiks sūtīts uz kaujas laukiem Irākā, Afganistānā vai nezin kur. Tad nu jāpaskaidro, ka mūsu obligātā dienesta karavīri nekādā ziņā nevarētu tikt pārcelti dienēt ārzemēs. Starptautiskajās misijās dodas tikai brīvprātīgie profesionāļi.
Daudziem jauniešiem dienests ir dzīves pārvērtēšanas laiks. Kapelāns paver iespēju ielūkoties citā pasaules redzējumā. Protams, ne visi, atgriežoties mājās, kļūst par draudžu locekļiem. Bet man ir gadījies sastapt tādus nodienējušus puišus, kas teic, ka ir pateicīgi par saņemto Dieva vārdu.
Atkāpe
Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) dienē 1800 obligātā dienesta karavīru, kā arī 4 tūkstoši virsdienesta karavīru, no kuriem 1800 ir virsnieki. NBS ietilpst arī 12 tūkstoši zemessargu, kuri militāro dienestu veic no pamatdarba brīvajā laikā.
