Bez saules pelēka diena, virs Rīgas centra, valdības nama zemu riņķo padomju armijas helikopters, Jelgavā uz ielas viss šķiet ikdienišķi, cilvēki, nāk un iet, taču galvā mokoša neziņa par nākotni. Vēl nupat bija atmodas pacēlums, dziesmotā revolūcija, tautas manifestācijas, arī preses brīvība. Tagad tas ir beidzies? Skaidrs, ka par tēviju jācīnās, bet ko tieši tagad darīt – tādu sevi atceros 1991. gada 20. augustā. Tolaik dienēju Atsevišķajā policijas bataljonā, kura galveno bāzi Rīgā iepriekšējā vakarā bija ieņēmušas «melnās beretes» – padomju impērijai lojāla milicijas vienība. Ieroči pievākti, puiši izklīduši, karogs saplosīts. Atlikusi bija Jelgavas rota, un devos turp. Bāzē agrākajā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas kara katedrā sastapu tikai divus dežurantus. Pārējie trīsdesmit puiši, arī mašīnas un ieroči bija prom. Kur? Noslēpums. Dežurantiem bija uzdots atbildēt uz telefona zvaniem. Tie klausījās pučistu radiostaciju, kas izplatīja melus. Valstij lojālo Latvijas radio slepeno raidītāju Jelgavā tik tikko varēja dzirdēt. To ētera viļņos pazina pēc mūzikas – tautas dziesmām. Jau nākamajā dienā viss bija citādi. Krievijas demokrātu uzvara Maskavā, valsts neatkarības atjaunošana Rīgā. Jelgavas rota, kas bija saglabājusi ieročus, kļuva par varoņiem, kam darāmā netrūka.Arī šodien, mazliet sabiezinot krāsas, dzīvi var uzlūkot pagalam bezcerīgi – tauta noveco, skolas tukšojas, jauni cilvēki nevar atrast darbu un aizbrauc uz neatgriešanos, valsts parādos, būs jācērp budžeta izdevumi, pie varas tikušiem trūkst godīguma, apspiež brīvo presi. Izlolotā neatkarība, demokrātija daudziem pavalstniekiem nav personīga vērtība. Tādos skumjāku pārdomu brīžos stiprinos, atceroties 1991. gada augustu. Mācība – svarīgi nekrist izmisumā, palikt pašam sev. Ja ne šodien, tad rīt viss atkal būs, kā nākas.
