Tas bija 1959. gada rudens. Es, Mežsaimniecības fakultātes 3. kursa students, sēdēju gaužām neinteresantā lekcijā. Gar manām ausīm slīdēja PSRS ģeogrāfisko joslu raksturojumi, bet es, uzšķīris tīru lapu pierakstu kladē, mēģināju uzrakstīt pirmo stāstiņu savā mūžā – par mūsu fakultātes garderobes tantiņu, kura, ziemas mēnešos studentus laipni aprūpēdama, izlaiduma vakarā palika it kā visu aizmirsta.Uzrakstīju, pārlasīju. Pats sevi uzslavēju un aizsūtīju tā laika pilsētas laikrakstam «Darba Uzvara». Pēc nedēļas kursabiedri to bija atraduši iespiestu, sita man uz pleca un sauca par malaci.Nākamajā nedēļā tās pašas garlaicīgās lekcijas laikā uzrakstīju informāciju par fakultātes pašdarbnieku skati. To jau uzdrošinājos uz redakciju aiznest pats.Redakcijas telpas Raiņa ielā sastāvēja no virknes mazu bunkurīšu, kuros pie kopā sastumtiem rakstāmgaldiem parasti strādāja divi žurnālisti. Brīdi maldījies, izvēlējos durvis ar uzrakstu «Lauksaimniecības nodaļa». Tajā sēdēja biedrs labākajos gados. Viņa priekšā bija bieza papīru ķīpa, un viņš, darbā iztraucēts, dusmīgi manī nolūkojās. Īsos vārdos izstāstīju, kas es tāds esmu, un pasniedzu rūpīgi pārrakstīto informāciju. Roberts Dzelme (tas bija viņš!) aicināja apsēsties un ātri pārlasīja manis uzrakstīto. «Labi!» viņš atzina, «un turpiniet mūs informēt par visu augstskolā notiekošo, mums tur neviena pastāvīga korespondenta nav.» Tā iesākās mana pazīšanās ar gudru un jauku cilvēku, kas vēlāk pārauga gadu desmitiem ilgā draudzībā. Es rakstīju daudz – tas man palīdzēja ne tikai sliet gaisā vēl zaļā studenta deguntiņu, bet atnesa arī kādus honorāra rubļus – jaukas piedevas stipendijai.Roberts mani uzaicināja piedalīties Jelgavas jauno literātu apvienības sanāksmēs, un tur es ierados ne tikai ar stāstiņu par veco garderobisti, bet vēl šo to vaļas svētdienās uzrakstīto. Apvienība sastāvēja no kāda duča dažādās darbavietās strādājošu ļaužu, kuru rociņas un galviņas gribēja radīt «literatūru». Katrā sanāksmē kāds no pieredzējušākiem biedriem analizēja cita kolēģa «ražojumus». Tas bija teorētiski interesanti, un 1961. gadā mani pēc kādas šaustīšanas norīkoja piedalīties republikas jauno autoru seminārā Rīgā.Saņēmis inženiera diplomu, uz 13 gadiem aizbraucu mācīt topošos mazos mežkopīšus, un ar Robertu vienīgā tikšanās bija viņa sudrabkāzu svinībās.Atgriezies Jelgavā, jau pirmajā nedēļā apmeklēju redakciju. Jā, turpat jau sēdēja mans Robis, manāmi novecojis, taču tikpat darbīgs kā iepriekš.Drīz viņu aizvadīja pensijā: PSRS laikos 60 mūža gadi nozīmēja aktīvā darba beigas. Bet ko nozīmēja 60 gadu darbarūķim? Ne jau nu sēdēšanu dzīvokļa četrās sienās, un Roberts pieteicās par abu Jelgavas kinoteātru naktssargu. Tur nu viņš vakaros pārmaiņus devās – gan uz «Zemgali», gan «Jelgavu» –, un viņa līdzgaitniece bija maza sunīte Pūcīte.Taču beidzās arī šis darbiņš, un Roberts kļuva par mājāssēdētāju. Senie draugi un kādreizējie darbabiedri viņu bija aizmirsuši, dēli – viens Rīgā, otrs Priekuļos – tēvu apciemoja visai reti, un vienīgā agrāko gadu kontaktpersona biju palicis es. Roberts dzīvoja Ļeņina ielā, tieši pa ceļam no manas darbavietas Meža fakultātē uz māju, tādēļ biju biežs viņa viesis. Mūsu debates bija nebeidzamas, galvenokārt par literatūru, jo Roberts savulaik bija beidzis Daugavpils Skolotāju institūtu, tad bijis pamatskolas skolotājs un tikai vēlāk kļuvis par žurnālistu. Viņam bija pamatīga pirmskara gados savākta bibliotēka, un es biju čakls lasītājs un strīdnieks.Tā tas gāja līdz tam laikam, kad Roberts pārdeva savu Jelgavas dzīvokli un pārcēlās uz Valgundi. Mūsu tikšanās kļuva retākas, taču sirsnība nemazinājās. Viesos braukdams, noteikti aizvedu kādu vīna pudeli – vīns Robertam garšoja.Laukos dzīvodams, Roberts savārga: sāka trīcēt rokas, valoda nešķīrās tik loģiski un trāpīgi kā agrāk. Pēdējo vēstuli no viņa saņēmu 2001. gada janvārī, drīz pēc tam bija bēres.Roberta Dzelmes atdusas vieta ir Meža kapi. Tur es aizbraucu biežāk nekā savulaik uz Valgundi, lai noliktu uz kapa kādu vasaras vai rudens ziedu.
