Tas bija jau pirms kāda laika, kad ziema pamazām sāka atkāpties, gaisā sāka just pavasara smaržu, dzirdēt aktīvāku putnu vīterošanu. Brīvdienas pēcpusdienā devos garākā pastaigā Dobeles pusē. Garām pabrauca kāds riteņbraucējs, steidzīgā solī kaut kur mērķtiecīgi devās gados vecāks pāris. Pēdējo sastapu jauno māmiņu, kas acīmredzot ratiņos bija izvedusi mazuli ieelpot svaigu gaisu. Kad māmiņa nāca man pretī, nopriecājos – re, kāds tomēr novērtē svaigā gaisa plusus un iznāk ārā izkustēties (kaut kā ļoti maz gadījās sastapt cilvēkus brīvdienā un jaukā laikā). Sieviete, cītīgi lūkojoties ratu kulbā, kā man šķita, pilnībā bija pievērsusies bērniņam.
Iecerētajā galapunktā, kur beidzās gājēju celiņš, griezos atpakaļ un ātri vien panācu jauno māmiņu, kas pastaigājās daudz lēnākā solī. Un tad sapratu, ka ne jau mazuli viņa vēroja, tik uzmanīgi raugoties ratos. Uz guļamo ratu pārsega bija atstutēts mobilais tālrunis, kurā viņa skatījās kādu seriālu. It kā jau nekas – katrs var pavadīt laiku, kā vien vēlas, arī šādi – pastaigājoties ar zīdaini, noskatīties jaunāko seriāla sēriju. Iespējams, citā brīdī vienkārši tam nav laika. Tomēr tas lika aizdomāties, cik gan bieži šajā tehnoloģiju laikmetā aizmirstam paraudzīties apkārt, turklāt – redzīgām acīm. Īpaši jau pavasarī ir, ko ieraudzīt. Ir vērts uz mirkli nolikt savus telefonus, izslēgt mūziku, aizmirst par seriāliem un iziet kaut stundiņu pastaigāties. Sadzirdēt un pamanīt. Var paņemt jaunāko “Zemgales Ziņu” numuru, aiziet līdz parkam, palasīt, pavērot cilvēkus, ieklausīties un izbaudīt.
