Dambergi: «Bērnu audzināšana ir smags un rūpīgs darbs».
Dzintra un Ainārs Dambergi nav no jaunajiem vecākiem, viņi savus bērnus audzinājuši, apzinoties, ka tā ir milzīga atbildība un smags darbs. Viņi ir lepni par saviem jauniešiem – Ievu un Jēkabu, kas jau izpletuši spārnus un tos pamazām iesilda, lai dotos plašajā pasaulē. Vecāki gatavi palaist, jo ir droši, ka pamats zem viņu kājām ir stingrs un drošs. Meklē aiz pārliecībasŠodien daudziem pieaugušajiem nav laika saviem bērniem apjautāties, kā pa dienu klājies, kur nu vēl iesaistīties skolas dzīvē. «Dzintra un Ainārs ir vecāki ar lielo burtu,» stāsta Spīdolas ģimnāzijas direktores vietniece Ritma Tīrumniece. «Viņu prioritāte vienmēr bijuši bērni, viņi aktīvi līdzdarbojas vecāku padomē, piedalās skolas aktivitātēs.»Dambergu ģimene ar visām saknēm ir jelgavnieki. Viņu paspārnē joprojām ir abi bērni – Ieva un Jēkabs. Dzintra atzīst, ka bērnu audzināšanas stratēģija viņiem ir pavisam vienkārša: «Mans uzskats, ka bērnībai jābūt laimīgai. Esam darījuši visu, lai tā būtu. Vienmēr padomājam, lai varētu viņiem sniegt pašu labāko.» Arī skolas izvēle bērniem rūpīgi pārdomāta. «Ievai un Jēkabam ir gada starpība, un tolaik Tērvetes ielā bija ļoti labs bērnudārzs ar sākumskolas klasītēm, turklāt brālis un māsa varēja mācīties vienā grupiņā. Ļoti patika, ka bērniem turpat bija iespēja sākt gaitas 1. klasē,» atceras Dzintra. Arī Spīdolas ģimnāzija meklēta aiz pārliecības. «Tā bija citāda skola, ar ļoti labām atsauksmēm. Lai tajā iestātos, vajadzēja izturēt konkursu. Mums patika, ka skola ir neliela, kur katram bērnam ir īpaša pieeja un «neražo» masveida produkciju. Spīdola tika veidota ar patriotiskām un demokrātiskām vērtībām, un tas likās ļoti atbilstoši mūsu ģimenei,» stāsta Dzintra un Ainārs. «Gada mamma»Lai arī abi vecāki strādā, viņiem vienmēr atrodas laiks iesaistīties skolas dzīvē, tikties ar pedagogiem, pārrunāt, ko uzlabot, ko mainīt. Dzintra savulaik piedalījusies skolas iekšējo kārtības noteikumu izstrādē. Un ne velti viņa tikusi pie skolas piešķirtā titula «Gada mamma». Viņa joprojām ir aktīva vecāku komitejas dalībniece. Kad Ieva un Jēkabs bija mazi, viņu audzināšana vairāk gūla uz mammas pleciem, tēta lielā rūpe bija gādāt par materiālo nodrošinājumu. «Cepuri nost, kā sieva ar visu tiek galā. Es viņai pilnīgi uzticos,» teic Ainārs un atzīst, ka brīvdienās gan darbs tika nolikts pie malas un visi turējās kopā. Tagad ir citādi – bērni lieli, un katram savas lietas darāmas. «Agrāk ar ģimeni regulāri kaut kur devāmies – esam apceļojuši visu Latviju, laivojuši, braukuši arī uz ārzemēm. Mums nebija, kas bērnus auklē, tāpēc visur viņus ņēmām līdzi,» atceras Ainārs.Abi bērni sākotnēji virzīti citos virzienos, bet tad paši izvēlējušies brīvā laika nodarbes – Ieva jau daudzus gadus dejo studijā «Intriga», Jēkabs aizrāvies ar basketbolu. Katram savs stāstsPirms dažiem gadiem Dambergu ģimene Jelgavā uzbūvējusi māju. Drīz vien bērni posīsies savā dzīvē. «Viņi mūs jau sāk radināt – tad pašu darīšanas, tad ciemojas pie draugiem, tad kādi pasākumi. Sākumā bija skumji, bet pamazām sākam pierast. Bērni, man liekas, ir liels darbs. Tagad darba būs drusku mazāk un vairāk laika varēsim veltīt sev,» smej Dzintra. Ievai jau 19 gadu, un ģimnāzijā šogad jābeidz 12., Jēkabam – 11. klase. Abi jaunieši vēlas studēt, bet mammai par Latvijas augstskolām ir savs viedoklis «Manuprāt, šodien tās ir ļoti sadrumstalotas un neliecina par labas akadēmiskās izglītības iegūšanu, bet drīzāk atgādina kursus. Turklāt pārsteidzoši, ka mācības nenotiek pilnu darba nedēļu. Dažkārt studijas ir tikai pāris dienas nedēļā. Par to naudu, ko vecāki maksā, faktiski netiek nodrošināts kvalitatīvs augstskolu darbs. Mana augstākā izglītība šodien pielīdzināma tagadējam maģistra grādam. Domāju, ka valstij ir nopietni jāpadomā par augstskolu reformu, bet varbūt jāsāk ar programmu akreditācijas komisijām,» spriež Dzintra. Atbildot uz jautājumu par šodienas vecākiem un jauniešiem, Dzintra iegrimst pārdomās: «Katram ir savs stāsts un pieeja bērnu audzināšanā, tāpēc grūti spriest. Man ļoti patīk vērot, kā vecāki komunicē ar saviem bērniem uz ielas, veikalā, skaidro viņiem, stāsta, bet ļoti sāp, ka dzirdu pieaugušos kliedzam uz bērniem vai apsaucam viņus sliktiem vārdiem, pat pavisam maziņus.» Pietiktu ar 11Pēc ilgāka pārtraukuma ielās atkal gatavi iziet «Vecāki Jelgavai», kas šoreiz apvienos Spīdolas ģimnāzijas mammas un tētus. Dzintra un Ainārs kustības pirmsākumus vērtē ļoti atzinīgi. «Kad sāka atvērties datorsaloni, zēni pie tiem pulcējās jau no agra rīta. Mūsu ģimene dzīvoja tādam blakus, un es domāju – vai tiem zēniem no rītiem uz skolu nav jāiet? «Vecāki Jelgavai» šo jautājumu aktualizēja un datorsalonus pakontrolēja. Tāpat aktualizēja jautājumu, no kāda vecuma drīkst ielaist bērnus klubos. Esmu mēģinājusi ar «Vecāki Jelgavai» palīdzību risināt jautājumu par to, cik smagas ir skolēnu somas un vai mediķiem nekas par to nav sakāms. Diemžēl nācās secināt, ka reti kuram tas interesē. Varbūt šajā kustībā vairāk jāiesaistās arī citām bērnu tiesības sargājošām institūcijām,» prāto Dzintra.Ainārs piebilst, ka, viņaprāt, skolā nav vajadzīgas 12 klases. «Pēdējā klasē bērni jau ir lieli cilvēki, bet viņiem vēl jāsēž skolas solā! Mēs visu paguvām 11 gados un nebijām ne pārmācījušies, ne dumjāki,» spriež Ainārs. Par vecākiemIeva: Mani vecāki ir kolosāli – labākus nevarētu vēlēties. Viņi ir stingri, bet tajā pašā laikā dod mums lielu brīvību, taču ne pilnīgu patvaļu. Daudz motivē, iedrošina. Man ir paveicies, jo daudzas lietas varu izrunāt ar mammu, saņemu padomu.Jēkabs: Vecāki mums ļoti uzticas, un par to es viņus ļoti cienu un cenšos nepievilt. Jauniešiem ir svarīga uzticība.
