Jelgavas rajona Lielvircavas pamatskola ir īpaša. Ārēji maza lauku skoliņa skaistā vietā ar saviem audzēkņiem un pedagogiem, saspringto mācību un audzināšanas darbu, dienām un nedienām – kā jau visiem.
Jelgavas rajona Lielvircavas pamatskola ir īpaša. Ārēji maza lauku skoliņa skaistā vietā ar saviem audzēkņiem un pedagogiem, saspringto mācību un audzināšanas darbu, dienām un nedienām – kā jau visiem. Taču viņi uzņēmušies rūpes par internātu.
Skolu internāti bija ierasta parādība padomju gados, kad tajos uzturējās lauku bērni, kam ikdienā grūti nokļūt mājās. Laika gaitā šīs mācību iestāžu “dienesta viesnīcas” gan zaudēja savu nozīmi un izzuda. Saglabājās internātskolas, kurās nedēļas laikā mācās un dzīvo gandrīz visi audzēkņi.
“Deviņdesmito gadu sākumā visu vareni likvidējām, taču 2002. gadā iepriekšējais direktors Ainārs Sviklis saaicināja mūs kopā un spriedām – skolu tīklā ir brīva vieta strādāt ar bērniem, kam nepadodas mācības. Telpas atļauj, ir cilvēki, kurus vieno kopīga ideja, to atbalsta un uztur arī vecāki – tad kāpēc ne?” atceras direktore Ineta Ozoliņa. Attieksme no malas gan bijusi skeptiska – “kāpēc jums to vajag, jo darbs ir grūts, bet mūsu lepnums ir tas, ka sasniegumos neesam sliktāki par citām rajona skolām,” atzīst mācību iestādes vadītāja.
Prasme par sevi parūpēties
Lielvircavas pamatskolas internātā ir 25 vietas, kas gandrīz visu laiku ir aizņemtas. Tajā mitinās bērni no sešu līdz 18 gadu vecumam, kas sabraukuši no dažādām Latvijas pilsētām, bet visvairāk no Jelgavas. “Biežāk dzirdētais stāsts, ierodoties skolā, – mums ieteica vides maiņu,” stāsta I.Ozoliņa. Uzņemot internātā, vecāki paraksta līgumu. Līdz ar to iestājas daudzpusīga atbildība, kuru dala vecāki, internāta audzinātājs, mācību iestādes vadītāja un audzēknis. “Daudzi cer uz brīnumu, bet tas var notikt tikai tad, ja visi līdzdarbojas, nevis atstāj, aizbrauc un beigās saņem,” atzīst direktore.
Dzīve internātā ir radināšanās pie patstāvības un spēja par sevi parūpēties. Pēc mācībām bērni līdz ar citiem skolas audzēkņiem pagarinātajā grupā izpilda mājas darbus, konsultējas pie priekšmetu skolotājiem, bet brīvo laiku pavada, piedaloties dažādos pulciņos, sportojot, skatoties televīziju, lasot grāmatas un citādi – kā jau pārējie vienaudži, tikai stingrākā uzraudzībā, ko līdztekus direktorei veic arī internāta skolotājas Ingrīda Dzalbe un Rasma Krauze ar palīgiem.
Savu daļu aizņem “darba terapija”, par ko notikusi vienošanās ar vecākiem. “Bērnus it kā nodarbināt nedrīkst, taču mums arī savi pienākumi veicami – malka jāsanes, jāsakopj skolas teritorija. Pagasta konkursā par sakoptāko vidi nekad neesam palikuši kaunā. Bērni neprotestē, bet labprāt piedalās,” stāsta I.Ozoliņa.
Vecāku līdzatbildība
Lai uzturēšanās internātā būtu pēc iespējas veiksmīgāka, skola veic pamatīgu darbu ar vecākiem. “Aicinām viņus uz skolu – mums ir speciālas ielūgumu formas –, zvanām – mums ir ļoti liels telefona rēķins. To darām, lai nezustu kontakts.”
Mūsdienās ļoti izplatīta ir “aizņemto vecāku” problēma. Lai nodrošinātu iztiku, jāstrādā vairākos darbos un vēlās maiņās tā, ka nepietiek laika parūpēties par savu atvasi. Direktore arī ievērojusi, ka aizvien vairāk bērnus audzina vientuļie tēvi – internātā mitinās audzēkņi no piecām šādām ģimenēm.
Vecāki bērnus var apciemot jebkurā laikā, bet skolēni dodas mājās brīvdienās. Dažreiz gadās, ka pieaugušie atvases mācību iestādē “aizmirst”, tad skolas darbinieki ņem savu auto un viņus tomēr nogādā mājās.
Svarīgi ir uzticēties
Direktore atzīst, ka vislabāk ar bērnu strādāt no sākumskolas vecuma: “Ja audzēknis atnāk uz 6. klasi, jau ir ļoti grūti.” Dažkārt gadās, ka skolēns pirms tam mācību iestādi nav apmeklējis mēnešiem un pat gadiem, tāpēc pirmais uzdevums ir pieradināt. “Sākumā audzēkņi parasti jautā – kāpēc es un kāpēc mani, bet, ja izdodas ar pirmo reizi trāpīgi izskaidrot, tā lieta aiziet,” stāsta I.Ozoliņa, piebilstot, ka skolēniem ir svarīgi arī zināt tradīcijas un piedalīties pasākumos.
Internāta veiksmes noslēpums meklējams skolotāju pašaizliedzīgajā darbā, arī bērni ir motivēti, viņi “trīc” par savu vietu, taču galvenais – tiek novērsti kavējumi. Skolotāju atskaitēs vērojams progress, teic I.Ozoliņa.
“Cenšamies, lai pie mums būtu kā mājās. Viss iekārtots pašu spēkiem un līdzekļiem, gūts arī politisko partiju atbalsts. Daudz vēl jāpilnveido, taču lielākais prieks ir par puišiem un meitenēm. Man jārāda izlaiduma bildes, cik laimīgi ir absolventi un vecāki tajās, bet tas ir arī viņu sasniegums – uzticēties mums!”
***
Speciālista komentārs
Rajona Izglītības pārvaldes Skolu psiholoģiskās palīdzības un izglītības centra psiholoģe Ieva Lazdiņa ar Lielvircavas pamatskolu sadarbojas jau divus gadus, pāris reižu mēnesī tiekoties ar bērniem un pedagogiem.
“Kad ierodos skolā, bērni nāk pie manis pa vienam vai bariņā, lai izrunātu sev svarīgas un pusaudžiem aktuālas lietas – viņi meklē kontaktu. Skola ir laba. Tur strādā stipri un ieinteresēti pedagogi, kas dara ļoti grūtu darbu. Bērni jūt, ka viņi ir vajadzīgi, bet, esot mācību iestādē, rodas sajūta, ka tiek pildīta kāda misija.
Dzīvojot internātā prom no ģimenes, ir svarīgi, ka tiek nodrošināta atbalsta persona, piemēram, mīļa auklīte, kam mazāks bērns varētu pieķerties, bet lielāks – parunāties. Nozīmīgi piepildīt pamatvajadzības pēc drošības un piederības izjūtas. Lielvircavas pamatskolā tas notiek un internāts attaisnojis savu ideju. Tur mītošie audzēkņi saņem kaut ko labu, neredzam, ka viņi lauztos prom.
