Diemžēl Jelgavai nekas nav palicis pāri no tās pirmskara greznuma, bet vai industriālas pilsētas statusam traucē tās raibā, dramatiskā, romantiskā un pat mistiskā pievilcība, kas smeļama pamatotās leģendās? To apzinoties, agri vai vēlu jāšaubās, vai pilsētas saimnieki veido tās tēlu un vai prot Jelgavu piedāvāt. Tagad populārais Minhauzena muzejs radās no daudz vairāk apšaubāmiem nostāstiem nekā leģendas un liecības, kas ir Jelgavas rīcībā.Ne katrs jelgavnieks zina, ka te viesojies pasaulslavenais blēdis Kaliostro, lai meklētu apslēptus brīvmūrnieku dārgumus. Smieklīgi, bet, iespējams, jelgavnieki vairāk zina, piemēram, par Goslāras raganām Vācijā (kuru leģenda ir vairāk izdomāta) nekā par Jelgavas vēsturi.Muzeja darbiniekiem ir stāsts, kā Uzvaras iela pēc bermontiešu padzīšanas ieguva savu nosaukumu, un tas atrodams arī pašvaldības mājas lapā, bet vienkāršam cilvēkam to nepastāsta, mārketingā piedāvājot vien kapenes un ledu vienreiz gadā.Sērfojot internetā, ar laiku konstatē, ka vācu, angļu, franču valodā par Jelgavas vēsturi atrodi daudz vairāk satriecošu un interesantu leģendu nekā latviešu. Piemēram, jelgavniece Elīza fon Reke savulaik sarakstījās ar Bēthovenu, un mūzikas vēsturnieku aprindās diskutēts, vai tik šī Elīza nav tā, kurai Bēthovens varbūt veltījis slaveno darbu «Elīzai» (ekspertiem šaubas gan viešot tas, ka darbs saucas «Für Elise», kamēr grāfiene Reke parakstījās «Elisa»). Vai šīs leģendas traucētu «biznesa inkubatoriem»?Pilsētas saimnieki varbūt domā, ka pietiek ar vēstures grāmatām. Nē, kungi, tā nav tēla veidošana. Tad šos stāstus un leģendas zinātu katrs jelgavnieks.
