Kad slimība piedzīvo kulmināciju, tā parasti izpaužas savā visneglītākajā veidā. Notiek karš, kad imūnsistēma cīnās ar iebrucēju, un tikai no organisma kopējā stāvokļa atkarīgs, kas tajā uzvarēs.Šī līdzība aizvien biežāk nāk prātā, vērojot, cik intensīvi sabiedrībā plosās ekonomiskā krīze. Daži gan teic, ka esot sasniegts kāds tur dibens, tomēr pazīmes liek domāt ko citu. Esam labi ja viducī, jo ekonomisko nomainījusi morālā lejupslīde, kam raksturīgs kaitējuma nodarījums sev un līdzcilvēkiem. Pēdējā laikā īpaši sazēlusi zagšana, par ko nupat «brēc» teju katrs policijas notikumu apskats. Zog pārtiku, metālu, velosipēdus biezā slānī, stādus – visu, kas ir un nav piesiets un no kā varētu gūt taustāmu labumu, uzspļaujot savai sirdsapziņai un upuriem, kas, aptverot notikušo, sajūtas izģērbti un piesmieti.Varētu iebilst, ka sev nepiederošu lietu vardarbīga piesavināšanās bijusi raksturīga visos laikos neatkarīgi no sociālās iekārtas un ekonomiskā stāvokļa. Piekrītu – cilvēki vienmēr zaguši alkatības, slimību un atkarību vadīti. Taču ekonomiskajās krīzēs šo sarakstu papildina tie, kuri ķērušies klāt nodarbei trūkuma dzīti un kuri šajā apstāklī bēdīgi, bet atraduši attaisnojumu.Ar šiem morālajiem nodarījumiem gan ir viena ķēpīga lieta – reiz iesāktus, tos grūti apturēt, jo tiek panākta īslaicīga bauda un policists arī uzreiz neklauvē pie durvīm. Tomēr tā ir kā sarkanās līnijas pārkāpšana, un grūti saprast, kāpēc tas daudziem izdodas tik viegli. Negribētu ticēt, ka izmisums sasniedzis galējo pakāpi, ka nevarētu atrast citu risinājumu, piemēram, dažas dobes laukos pie kaimiņu rada. Drīzāk pamodies bērnībā vecākiem ar slotu nepadzītais zvērs, kas mazajā ausī čukstēja, ka drīkst paņemt bērnudārza Anniņas matu sprādzes.Tomēr ļoti ceru, ka izdosies izslimot šo sērgu…
