Sabiedrībā pēdējos gados beidzot tiek daudz runāts par invalīdiem un viņu problēmām – par to, ka arī viņiem var gribēties tikt veikalā pār nepārkāpjamu slieksni vai garu garām trepēm.
Sabiedrībā pēdējos gados beidzot tiek daudz runāts par invalīdiem un viņu problēmām – par to, ka arī viņiem var gribēties tikt veikalā pār nepārkāpjamu slieksni vai garu garām trepēm. Bet vai situācija patiešām uzlabojas? Ir, protams, vietas, kur par to ir domāts, ja ne liftu iebūvējot, tad kā citādi. Kā piemērs te minams Jelgavas Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejs, kur 20. decembrī projekta «Panāksim pretī» noslēguma pasākumā plānots atklāt videozāli invalīdiem.
Videozālē būs iespēja aplūkot muzeja otrā stāva ekspozīciju, kā arī ielūkoties krājumos. Projekta pirmās kārtas ietvaros invalīdu vajadzībām pielāgoja muzeja ārdurvis, kas tagad veras automātiski, un apakšējā stāva zāles.
Vismaz muzejā invalīdi varēs iekļūt bez problēmām, bet diemžēl ir tik daudz vietu, kur šādai iespējai vajadzētu būt, bet – nekā!
Gāju garām ēkai, kurā atrodas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra. Kāds vīrs krietni nopūlēdamies, mēģināja māmuļu invalīdu ratiņos uzvilkt augšā pa trepēm. Pūlējās viņš ilgi un cītīgi, cenzdamies pārāk nesagāzt ratiņus, lai sirmā kundze nejustos neērti vai vēl ļaunāk – no tiem neizkristu.
Tajā dienā arvien vairāk un vairāk pievērsu savu skatienu trepēm un durvīm, un diemžēl secināju, ka mana klusā pētījuma rezultāti diez cik cerīgi nebija. Pārsvarā ir tikai šauras durvis, augsti sliekšņi un pamatīgas trepes. Es, protams, tieku iekšā, bet citi? Vai galvenais kritērijs ir, lai veikalā iekšā tiek lielāks naudas maks (invalīdi pie mums, kā zināms, par bagātākajiem netiek uzskatīti)? Runa gan nav tikai par veikaliem, bet arī par citām iestādēm, kur katram cilvēkam ir nepieciešams tikt. Kaut vai tajā pašā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. Cilvēki taču tur dodas nokārtot pensiju jautājumus. Domāju, pa šīm kāpnēm ne tikai invalīdam, bet arī gados vecākam cilvēkam ir grūti uzkāpt. Arī jaunajām māmiņām, kas tūliņ pēc dzemdībām dodas nokārtot pabalsta jautājumus, atliek vien stīvēt bērna ratiņus augšā pa trepēm, un ne jau vienmēr blakus ir vīrs, kas būs ar mieru ar bēbi gaidīt ārā (tajā laikā kavējot savu darbu) vai kāds cits, kas piekritīs nākt par ratu nesēju.
