Tie, kas dzīvojuši padomju laikos, izdzirdējuši vārdus «panāksim un apsteigsim», atcerēsies arī to autoru PSRS kompartijas ģenerālsekretāru Ņikitu Sergejeviču Hruščovu.
Tie, kas dzīvojuši padomju laikos, izdzirdējuši vārdus “panāksim un apsteigsim”, atcerēsies arī to autoru PSRS kompartijas ģenerālsekretāru Ņikitu Sergejeviču Hruščovu. Spārnotais teiciens skanēja no kāda partijas kongresa tribīnes. Un mačā tika solīts lupatu lēveros ekonomiski sasist ASV. Tikpat kvēli no tās pašas tribīnes Sergejevičs solīja, ka pēc divdesmit gadiem visi dzīvosim komunisma leiputrijā. Vai dzīvojām?
Pirms pieciem gadiem, 2000. gada martā, Portugāles galvaspilsētā Lisabonā Eiropadomes sēdē tikpat svinīgi kā toreiz Maskavā tika pieteikta stratēģija, kas apstiprināja ES attīstību līdz 2010. gadam un ekonomiskās attīstības virzienus. Stratēģijas pamatmērķis ir panākt, lai ES līdz 2010. gadam kļūtu par viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko zināšanās balstīto ekonomiku pasaulē, kas var ilgtspējīgi augt, radot vairāk un labākas darba vietas, lielāku sociālo vienotību un vides aizsardzību. Kā to panākt? Nekā jauna pasaulē nav – veicinot katras dalībvalsts un visas ES ekonomisko attīstību. Tiktāl pagarš ievads. Tagad dzīves proza, kas parāda, ka ES būtībā šodien neko nav sapratusi.
Stājoties ES, visām jaunajām dalībvalstīm gadiem ilgi bija jāievēro tādi “vecbiedru” uzliktie ekonomiskie un juridiskie kritēriji, kurus viņi paši nemaz neievēroja. Pirmām kārtām, tas attiecas uz strikti ierobežoto ikgadējo valsts budžeta deficītu. Kamēr jaunvalstis to ierobežoja ne lielāku par trīs procentiem gadā, ES bloka lielvalstis Vācija un Francija mierīgi šai prasībai uzšķaudīja, motivējot ar to, ka lielajā ES katlā ielejot vairāk zupas un mazāks deficīts bremzēšot to ekonomisko attīstību. Nupat panākta ES dalībvalstu vienošanās (pakts) šādu neievērošanu padarīt likumīgu.
Tikpat karsti kā par budžeta deficītu šajās dienās norisinās debates par Eiropas Komisijas piedāvāto direktīvas projektu, kas ļautu daudz aktīvāk realizēt pašas ES noteiktās Lisabonas stratēģijas mērķus. Tas – par jauno pakalpojumu direktīvu. Tā ļautu krietni efektīvāk izmantot jauno ES dalībvalstu ekonomisko potenciālu Eiropas daudz straujākai ekonomiskai attīstībai. Un te perfekti parādījās “vecbiedru” šauri nacionālās intereses. Tikko vietējās arodbiedrības sajuta kaut mazāko aizskārumu viņu “svētajām govīm” – gadu desmitiem nemainītajai strādājošo sociālajai aizsardzībai –, atskanēja skaļas protesta balsis. Savukārt veco ES dalībvalstu līderi, sajutuši pulvera smaku, aši steidz bruģēt atkāpšanās ceļus. Te vietā pajautāt – ar ko pirms pieciem gadiem pompozi pieņemtā stratēģija atšķiras no Ņikitas Segejeviča pirms piecdesmit gadiem sludināto? Principā – ne ar ko. Ne PSRS uzcēla komunismu, nedz ES nākotnē ir cerības kaut ko pretnostatīt ASV ekonomiskajai varēšanai, turpinot līdzšinējo ekonomisko politiku. Nav pat jābūt ģeniālam ekonomistam, lai saprastu, ka vēl dziļāk ekonomiskajā atpalicībā mūs iedzīs pašreizējā situācija enerģētisko resursu tirgū. Eiropa atpaliek no ASV cīņā par jauniem naftas ieguves tirgiem. Tā ka atliek vien novēlēt arī turpmāk šauri nacionālās interesēs spēlēt katras dalībvalsts iekšpolitiskās spēlītes, lai atvadītos no skaļi pieteiktajiem Lisabonas stratēģijas mērķiem. Turklāt nemaz nav runāts par vēl vienu tuvākās nākotnes ekonomisko gigantu. Visi mēģina aizmirst, ka Āzijā arvien drošāk sevi piesaka Ķīna. Tur visiem uzšķaudīt par tām diži augstajām sociālās aizsardzības vērtībām, ar kurām kā pāvi lepojas Skandināvijā. Ķīna sevi pieteikusi kā nākamo pasaules ekonomisko līderi un droši soļo uz izvirzīto mērķi. Tikmēr mēs te, Eiropā, spēlējam politekonomiskās spēlītes ķīniešu ražoto preču ielenkumā. Neticat? Palūkojieties, kur ražotas jūsu ikdienā lietojamās preces!
