Lai arī gandrīz trīs mēnešus ilga attālinātās kultūras periods, Jelgavas Studentu teātrim ar vairākām vērtīgām aktivitātēm sezonu izdosies noslēgt godam.
Jauns gaismojums
Ar Jelgavas domes un LLU Tehniskās fakultātes atbalstu teātrī uzstādīts jauns skatuves gaismojums. Ideja nākusi no bijušā LLU studenta Ērika Vilertra, kurš, skaņojot un gaismojot izrādes, bija novērojis, ka nepieciešami uzlabojumi. “Kādā improvizācijas vakarā viņš bija noskatījis, ka skatuves gaismojums ir neizlīdzināts, un nāca ar saviem priekšlikumiem. Ēriks pats visu darbu izfantazēja, uzprojektēja, piedalījās arī uzstādīšanā, un tagad mums ir izlīdzinātas un variablas gaismas. Stangas ir saliktas vienā līmenī, leņķi ir sabalansēti profesionālā rakursā, un lampas izgaismo, kas nepieciešams,” stāsta Studentu teātra režisore Astra Kacena.
Zaļais putniņš dodas pie klausītājiem
Tikmēr Studentu teātra mākslas telpas jeb Melpomenes viesistabas stūrī iekārtota improvizēta skaņu studija, kurā nupat ierakstīta delartiskās komēdijas klasiķa Karlo Goci luga “Zaļais putniņš”. Tā ir audioizrāde, ko teātra mīļotāji varēs baudīt sev ērtā laikā un vietā. Lejupielādes saites, sākot ar 18. jūniju, būs atrodamas Studentu teātra “Facebook” lapā un mājaslapā jst.lv.
“Mēs paši esam gaidu pilni, kāds būs rezultāts. Tā ir pilnīgi jauna pieredze gan aktieriem, gan man kā režisorei, stāvam liela noslēpuma priekšā, kā tad tas būs, kad izrāde sāks skanēt,” saviļņoti stāsta A.Kacena
“Zaļais putniņš” ir pasaku luga pieaugušajiem un bērniem. Tā rakstīta brīvā stilā, taču tajā ietverti visi pasaku nosacījumi – labā un ļaunā attiecības, varoņu transformācija, godaprāts kā augstākā vērtība un paļaušanās uz sirdsgudrību. Autors daudz pievērsies arī cilvēka dabas atspoguļojumam, taču, tā kā luga veidota komēdijas žanrā, tad varoņi un klausītāji par nepilnībām nepārdzīvos, bet par tām pasmiesies.
“Pasakas, manuprāt, ir maz kopts un apgūts žanrs. Mums ir bērnu lugas un tad pieaugušo drāmas vai melodrāmas. Domāju, ka tāda pasaku kopīga skatīšanās vai klausīšanās kļūst par veiksmīgu pieredzi. Pasakas ir gan pa prātam ideālajai pasaulei, gan ar tās palīdzību caur stāstītajiem notikumiem bērnu varam virzīt uz realitāti,” pārliecināta režisore.
“Zaļais putniņš” ir iestudēts Jaunatnes teātrī 70. gados un 2003. gadā arī Dailes teātrī. A.Kacena no jaunības atceras to kā ļoti spēcīgu muzikālo izrādi, kuras mūzikas autors bija Romualds Grīnblats: “Dzīves paradokss ir tas, ka nekas no šī mūzikas materiāla nebija saglabājies. Leģenda ir tāda, ka arhīvs netika izvests un kurinātājs notis ir sadedzinājis. Taču man janvārī bija klases salidojums, kur satikos ar klasesbiedreni teātra zinātnieci Daci Kalniņu, kas strādā arī teātra muzejā. Izrādījās – kāda koncerta vajadzībām viņa kā bērns bija pārrakstījusi dažas nošu partitūras ar roku, un tās mēs mēģinājām iedzīvināt šajā iestudējumā. Cik spējām, centāmies tās restaurēt, jo vairāki teksta materiāli nebija saglabājušies un tie bija jāatrod tēlu monologos. Tā mums sanācis tāds pagātnes sveiciens!”
Raidlugu ieskaņojuši bijušie Studentu teātra aktieri seniori, savu balsi laipni piekrituši uzdāvināt arī režisori Agris Krūmiņš un Oskars Kļava. Mūziķis Kārlis Krusts atšifrējis partitūras, veidojis klavesīna pavadījumus un piedalījies arī vokālu ierakstos, savukārt sitaminstrumentālists Aleksandrs Jelaņeckis radījis skaņas un ritmus, kas papildina ierakstu. Nebūt ne vienkāršo montāžas darbu veic Gatis Priekulis.
Raidlugu bērni kopā ar vecākiem varēs klausīties vairākus vakarus pēc kārtās, tā būs sadalīta daļās – atsevišķi prologs un intermēdijas, kā arī trīs cēlieni. “Iespējams, ka bērnam var būt kādi jautājumi, tad vecāki varēs paskaidrot. Ar to man šādas pasakas pieaugušajiem un bērniem liekas bagātas, ka tā lielajam un bērnam veidojas jaunas sarunu tēmas,” pārdomās dalās režisore, atceroties, ka pašas bērnība pagājusi, klausoties Skroderdienu plates. Viņa uzsver, ka citas pasaules klātbūtne cilvēka fantāzijā veido teksta un iztēles spēli, kam robežu nav: “Mūsu iztēle ir vislielākais ekrāns.”
Šoreiz jūnija otrā otrdiena
Lai arī parasti Studentu teātra sezona beidzās maijā, šogad pēdējā garās formas improvizācijas izrāde “Otrā otrdiena” notika 9. jūnija vakarā. “Pirms īstās vasaras gribējām uztaisīt atvadu reveransu, gan paši sev, gan tuvākajiem skatītājiem, jo mums ir pastāvīgs skatītāju loks, kas nāk regulāri. Gribējām viņus un sevi iepriecināt ar tādu vasarīgu impro sajūtu.”
Improvizācijas teātra aktieriem iepriekš iestudēt izrādi nav nepieciešams, viņi sanāk uz skatuves, mijiedarbībā ar skatītāju uzzina aktuālās tēmas un sāk improvizēt ainiņas. “Dzīvā improvizācija ir tā, kur situācija pati to joku rada, tur sagatavoties nav iespējams. Aktieri trenē spontanitāti, asociāciju savienošanu, fantāziju. Tas ir līdzīgi kā šahā – gājieni ir zināmi, taču katra šaha spēle ir unikāla. Tās ir zināmas struktūras, kur viens sāk un citi pievienojas,” A.Kacena ir gandarīta, ka sezonas noslēguma improvizācijas izrāde tomēr notiks.
Līdz ar ārkārtas situācijas sarūpēto pauzi arī Studentu teātrī vairākas klasiskās tradīcijas paliek neīstenotas. Režisore min, ka, visticamāk, arī jauno aktieru uzņemšana būs jāpārceļ uz rudeni, kad plānots atsākt improvizācijas treniņus un pievērsties dramaturģijai. Ar aktieriem iesācējiem teātrī vispirms tiekot spēlēta īsā improvizācijas forma – teātrasports. “Tā ir iespēja organizēti dauzīties. Kīts Džonstons, veidojot improvizāciju skolēniem, vispirms izveidoja sarakstu ar to, ko viņam skolotāji neļāva darīt, un uz to bāzēja spēles elementus. Skolā tika noteikts – nešķobīt seju, un tā viņš izdomāja spēles ar mēdīšanos. Teātrasports ir organizēta nepareiza uzvedība. Tā ir pirmā līmeņa improvizācija, īsās formās, mazās ainās, spēlītēs, kurās jaunie aktieri var izpausties. Uz garajām formām var pāriet tad, kad teātrasports ir apgūts, pārvarēts pirmais uztraukums, cilvēks iepazinis savu zemapziņu. Improvizācija – tā ir komandas un uzticēšanās spēle. Tur ir savas likumības, kas jāievēro, nav tā, ka tu vari darīt visu, kas ienāk prātā,” skaidro režisore.
Amatierteātru salidojums radio ēterā
Laikā, kad teātra izrāžu apmeklējumi nav pieejami, Kurzemes radio ir atradis interesantu risinājumu, kā klausītājus iepazīstināt ar vairākiem Kurzemes un Zemgales amatierteātru saimes pārstāvjiem. Katru piektdienas vakaru raidījumā “Radioskatuve” klausītājiem tiek piedāvāta nebijusi iespēja dzirdēt kādas pilsētas vai novada amatierteātra iestudējumu.
Piedalīties aicināts arī Jelgavas Studentu teātris. Tādējādi 19. jūnijā no pulksten 18 līdz 19 amatierteātru salidojuma “Zelta smilga” laikā aktieri tiešraidē lasīs 2008. gadā iestudēto Egīla Ermansona absurda viencēlienu “Zivs un pele”. “Stāsts ir par dzīvnieku kafejnīcu, kur satiekas tādi personāži kā burkānu sēkliņu tiesību aizstāve un mušu tiesību aizstāve. Mums šajā viencēlienā apskatītās tēmas šķiet joprojām aktuālas,” režisore pamato lugas izvēli.
Starptautiskais lodziņu teātris
“Pirmie, kas lodziņus apdzīvoja, bija diasporas latvieši,” A.Kacena stāsta par lugu lasījumiem, kas attālinātā režīma laikā tapuši tiešsaistes programmā “Zoom”. Tā idejas autori ir Dziesma Teteris Losandželosā ASV sadarbībā ar Birmingemas Mazā teātra režisoru Ingmāru Čaklo Lielbritānijā. Šis ir pasākumu cikls teātri un dramaturģiju mīlošiem cilvēkiem un radošām grupām. Tā mērķis ir lasīt dzīva latviešu autora lugas, aicinot lasījumā piedalīties vismaz trīs dažādu teātra mīļotāju apvienību pārstāvjiem, vēlams no dažādām valstīm. Visi ciklā “Latviešu lugu lasījumi 2020” tapušie ieraksti ir publicēti “YouTube” kanālā.
Par Studentu teātra pieredzi tiešsaistes lasījumos dalās A.Kacena: “Arī man bija iespēja piedalīties šajā lodziņu teātra projektā. Tas notika martā, kad visi vēl bijām diezgan apjukuši. Tad divpadsmit lodziņos mēs ierakstījām Hermaņa Paukša sadzīves fantasmagoriju “Karnevāls”. Amerikā bija 11 no rīta, Anglijā septiņi vakarā, man te Latvijā – jau deviņi. Tas bija tāds pirmais ekspromts, kurā piedalījās piecu teātru pārstāvji, tostarp arī Sanfrancisko Mazais teātris. Mākslinieciski rezultātu varētu vēlēties labāku, taču sajūta bija lieliska. Tas, ka esi piedalījies pārdzīvojumā kopā ar cilvēkiem, kas fiziski atrodas ļoti tālu, ir fantastisks notikums! Kad ieraksts beidzās, man bija sajūta, it kā es būtu nospēlējusi izrādi. Gluži kā jaunībā pēc pirmizrādes. Tā bija ļoti augsta iekšējā mobilitāte, jo, nospēlējot savu ainu, nebija iespējas aiziet aizkadrā, visu laiku bija jābūt klātesošai.”
