Katram cilvēkam ir skaidrs, ka reiz pienāks vecumdienas. Nevienam nav zināms, kur un kādos apstākļos tās būs jāpavada.
Katram cilvēkam ir skaidrs, ka reiz pienāks vecumdienas. Nevienam nav zināms, kur un kādos apstākļos tās būs jāpavada. Droši vien, ka mājās kopā ar savu ģimeni. Bet varbūt pansionātā? Lai uzzinātu, kā cilvēki tur dzīvo, “Ziņas” devās uz Ozolnieku pansionātu «Zemgale».
«Pansionāts ir viena liela ģimene,» saka direktora vietas izpildītāja Angelīna Puķe. «Mēs cenšamies vecajiem ļaudīm radīt mājīguma sajūtu, gribam, lai viņi jūt, ka ir kādam vajadzīgi.»
Pašlaik pansionātā dzīvo 170 cilvēki, pārsvarā jau ar krietnu gadu nastu. Dažus ir atveduši radinieki, daži, apstākļu spiesti, paši atraduši tur mājvietu. Šobrīd pansionātā mitinās arī divi jauni vīrieši invalīdi – 26 un 29 gadus veci.
Par pansionāta iemītnieku ēdināšanu rūpējas firma «Čipo -R», kuras direktors ir Ronalds Veršūns. Viņš ir iekārtojis arī veikalu pansionāta telpās, kur ikviens var nopirkt, ko vien sirds kāro. Ir ierīkota arī kopējā virtuve, kur paši iemītnieki var gatavot ēdienus.
Par pansionāta ļaužu veselību rūpējas feldšere Ina Lapiņa, kas šeit strādā jau kopš pansionāta dibināšanas.
Šovasar rīkotas ekskursijas uz Rundāles pili un uz Jūrmalu. Vienreiz mēnesī tiek svinētas dzimšanas dienas. Pansionātā notiek koncerti un dievkalpojumi.
Pansionātam vajadzīgs kapitālais remonts. Tek jumts, līdz ar to sienas bojājas un plaisā. Speciālisti jau ir bijuši un apskatījuši, iespējams, ka remonts tiks veikts.
«Visgrūtāk ir tad, kad mūsu telpās ienāk nāve,» stāsta Angelīna Puķe. «Sevišķi skumji ir tad, kad jāpavada tie aizgājēji, kam nav neviena radinieka. Viņi savā pēdējā gaitā aiziet četru cilvēku pavadībā.»
Pansionātam ir sava kapliča un kapi. Tur mieru ir atraduši ne tikai bijušie pansionāta iemītnieki, bet arī tie, kas atvesti no morga kā neatpazītie.
Apvaicājot vecos ļaudis, uzzinājām, ka viņi ir apmierināti ar savu mājvietu, jo kas gan vairāk ir vajadzīgs – apģērbs, ēdiens un jumts virs galvas.
Nav viegli strādāt pansionātā, jāprot izprast otra cilvēka sāpi, just līdzi, uzklausīt otra bēdas. Ja pansionātā būtu psihologs, tad vieglāk būtu gan darbiniekiem, gan iemītniekiem.
