Savulaik bija tāds ironisks literārs tēls Jūlis Mūlis. Ģeniāls slaists ar īpatnēju un universālu visziņa filosofiju.
Savulaik bija tāds ironisks literārs tēls Jūlis Mūlis. Ģeniāls slaists ar īpatnēju un universālu visziņa filosofiju. Piemēram, viņš šādi sprieda par tolaik, 1961. gadā, gaidāmo radikālo naudas reformu: naudu vairs netaisīšot no papīra, bet gan no gumijas. Tauta būšot apmierināta, jo spaidīgu apstākļu gadījumā desmitnieku varēšot pastiept par simtnieku.
Lai gan Jūļa Mūļa laiki aizgājuši pa burbuli tāpat kā rubļi un kapeikas, nauda kā tāda palikusi un jo īpaši – tās trūkums. Arī pašreizējā Latvijas valdība mēģina iestāstīt tautai, ka ir pieņemts «pareizs» budžets.
Pie 2003. gada budžeta veidošanas «jauno laiku» vēstneši un premjers Einārs Repše priekšgalā ķērās ar skautiem raksturīgu azartu, apņēmīgi solīdami, ka šis darbiņš tikšot paveikts viens divi – jau līdz Ziemassvētkiem. Tērpušies baltos kreklos, jaunie ministri atrotītām piedurknēm metās tieši uz nosprausto mērķi, nedomādami ne par celmiem, ciņiem un dūkstīm, ne par iespējamiem sprunguļiem riteņos ceļā uz solīto labklājību. Tādēļ (pieredzes, zināšanu trūkuma vai merkantilu interešu dēļ?) budžeta veidošana tika pārvērsta nevis par racionālu plānošanu, bet par varmācīgu iegrābšanos tajos «apcirkņos», kur (starp citu) valdīja lielāka kārtība. Vienubrīd pat likās, ka valdība šā gada budžetu tā arī nepieņems, kamēr nebūs atrasts pietiekami daudz posteņu, kur kādam kaut ko «nogriezt» vai atņemt. Un tādēļ par diviem mēnešiem ilgāk, nekā paredzēts, valdība šķērēm lika šņikstēt, trāpot lielākoties tām nozarēm, kurās jaunie ministri orientējas vismazāk. Piemēram, kultūrai.
Tā esam nodzīvojuši pusotru mēnesi jaunajā gadā, vēl nezinādami ne tēriņus, ne ieņēmumus, neziņā būdami spiesti apturēt jau agrāk uzsāktos darbus un neizpratnē par to, kā tos būs iespējams plānot turpmāk.
Tikai vakar finanšu ministrs Valdis Dombrovskis Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei beidzot oficiāli iesniedza valdības akceptēto 2003. gada budžeta likumprojektu. Divas nedēļas deputāti to svērs un mērīs, lai pozitīva balsojuma gadījumā tālāk nodotu Valsts prezidentei, kas (iespējams) budžetam marta sākumā varētu piešķirt likuma spēku.
Tomēr tas, ko valdība uzskata par veiksmīgi noslēgtu darbu, būtībā vēl ir tikai papīra lapu žūksnītis bez svara un nozīmes. Analītiķi un finansisti atšķirībā no budžeta projekta autoriem šo kolektīvo sacerējumu vērtē drīzāk negatīvi un skeptiski nekā optimistiski. Piemēram, valdība sevi slavē par šā gada janvārī augušajiem akcīzes nodokļu ieņēmumiem, un tas, lūk, liecinot par budžeta izpildes svarīgu garantu. Patiesībā akcīzes nodokļu iekasēšanas palielinājums izskaidrojams nevis ar valdības aktivitātēm, bet ar sezonu (runājot par degvielu), ar automašīnu skaita palielināšanos un līdzīgām sakarībām.
Premjers budžeta projekta akceptēšanas sakarā paudis, ka valdības «uzņemtais virziens ir pareizs». Lai arī situācija valsts budžetā esot radījusi kārdinājumu problēmas risināt «ar nodokļu palielināšanu», tomēr valdība «izpildījusi» pirms vēlēšanām doto solījumu samazināt sociālo un peļņas nodokli (katru par diviem procentiem). «Akcents tiek likts uz nodokļu iekasēšanu, nevis uz nesamērīgu nodokļu likmju uzlikšanu,» teica Ministru prezidents. Tajā pašā laikā viņš neko nebilda par to, ka pagājušās nedēļas sākumā rosīšanās Ministru kabineta gaiteņos bija sākusies ar Ministru kabineta komitejas apņemšanos aplikt ar 10 procentu iedzīvotāju ienākuma nodokli visu uzņēmumu dividendes, ko saņem fiziskās personas, kā arī ieviest tā dēvēto bezbērnu nodokli. Tas liecina par to, ka valdība centusies par varītēm meklēt pat niecīgākās spraudziņas (dividenžu aplikšana ar 10 procentu nodokli valstij dotu tikai 200 000 latu «pienesumu») pastāvošajos likumos, lai tikai papildinātu budžeta ieņēmumus. Motivācija saprotama: algu pielikums apsolīts vairākām ierēdņu kategorijām, bet ar (arī kvēli solīto!) kontrabandas apkarošanu joprojām neveicas…
Budžeta projekta kritiķi norāda uz pārmērīgu (trīs procentu līmenī) plānoto budžeta deficītu (iepriekšējām valdībām tas bija zemāks). Tagadējai valdībai acīmredzot pietrūcis drosmes (zināšanu?) radikāli samazināt izdevumus un lietišķāk prognozēt nodokļu ieņēmumus.
Vēl jāpiebilst, ka, budžetu veidojot, valdībai izdevies «iebojāt» attiecības ar Pasaules Banku, radīt sabiedrībā par sevi priekšstatu kā par neizlēmīgu un nenosvērtu. No budžeta projekta spraucas ārā arī vairāki sabiedrībai sāpīgi ērkšķi. Ja neizdosies budžeta deficītu samazināt, šogad bankas varētu paaugstināt kredītprocentu likmes. Budžetā nav ievērotas daudzas zemnieku vajadzības. Tagad, kad Latvijas cukurbiešu audzētāji kopā ar gaļas ražotājiem trin dakšas, gatavodamies protesta akcijām, viņi raduši vēl vienu motivāciju aktīvai rīcībai: tuvojas sēja, bet nav nekādu ziņu, vai viņiem būs, kur likt sava darba augļus, tādēļ valdībai, atvēlot finanšu līdzekļus, vai nu operatīvi jāveicina vietējā tirgus aizsardzība, vai arī – jāatkāpjas. Jo budžets nav Saeimā pieņemts un tātad vēl maināms par labu.
