Gluži kā atmiņu vēsmas no deviņdesmito gadu sākuma mūs šoruden var piemeklēt kaut kas līdzīgs talonu sistēmai – šādu visai maz iepriecinošu pieļāvumu izteicis Latvijas virsbaņķieris Rimšēviča kungs.Šoreiz tas nenozīmētu, ka katram vēl dvašojošam Latvijas iedzīvotājam būs iespēja par salīdzinoši nelielu naudu tikt pie grādīgas dziras, ziepju gabala un citu kategoriju precēm, bet gan taloni kalpos kā sociālās palīdzības forma. Vienlaikus jāņem vērā, ka tas būs arī kā attīstības līmeņa indikators – un maz šaubu, ka ne pozitīvs.Lai nenonāktu līdz tik zemam kritienam, sabiedrībai atliek vien paļauties uz valdības vīru saprātu. Vai tas pirms un pēc vēlēšanu gaisotnē gūs virsroku pār politiskām vai populistiskām ambīcijām – jautājums joprojām atklāts. Kā novērots, vecie «trekno» gadu niķi vēl ir pietiekami dzīvi, skaļās valodas par «nesamērīgu» algu cirpšanu pārsvarā atspoguļojas vidusmēra strādājošo dzīves līmeņa kritumā un kārtējā politiskā subjekta iebīdīšanu krēslā ar gana «treknu» atalgojumu.Vietā jautāt – kur tad, kungi, skaļi izklepotā attīstības, eksporta un uzņēmējdarbības veicināšana? Ja strādājošo resurss tiek griezts kā siens pļaujas laikā, nav jābrīnās, ka šī sabiedrības daļa kļūst par papildu slogu sociālajam budžetam, bet taustāma ieguvuma nav. Tātad naudas ādas dīrāšana atkal sākta no nepareizās puses, un, ar ko tas beigsies, nav grūti nojaust…Ja tomēr fortūna būs Latvijai labvēlīga un prognoze par nepieciešamību atkal rokās un maciņos čaukstināt talonus vai tiem līdzīgus papīrīšus nepiepildīsies, gadu miju varēsim sagaidīt ar pie eglītes skaitāmu jociņu sēriju par tēmu, ka labs ekonomists ir tas, kurš rīt spēs izskaidrot, kāpēc šodien nenotika tas, ko viņš prognozēja vakar…
