Jau no bērna kājas apzināties, ko zinu un protu, lepoties par savu varēšanu un nekādā ziņā nekautrēties afišēt to darba tirgū. Tieši pie šādas domāšanas mūs mēģina pieradināt neformālās izglītības atzīšanas veicinātāji, vienlaikus cenšoties atrast ceļus, kā šīm dažnedažādi apgūtajām iemaņām piešķirt vērā ņemamu vārdu. Uz to spiežot straujās izmaiņas darba tirgū. Lai tajā noturētos, vairs nepietiek ar vienreiz absolvētu augstskolu un vairākos gados apgūtu vienu vienīgu profesiju vai iemaņām. Jāmainās pašiem!Izklausās jau gana jauki – varbūt tiešām beigušies laiki, kad par visu augstāk tika celts universitātes diploms, bez kura īpaši valsts pārvaldes institūcijās pat nevarēja dabūt sētnieka darbu. Cilvēka patiesās spējas, zināšanas un varēšanu nopietni kā argumentu ņēmis pretī vien privātais sektors, kas vienkārši nevar atļauties smalkos diplomos ievīstītu dīkdienību. Tāpēc būtu tikai brīnišķīgi, ka darba devējam varētu uz galda nolikt arī pamatīgu mapi ar sertifikātiem par reiz apgūtām sporta dejām, mazpulcēnu gudrībām un pavārprasmēm. Tas taču arī liecina par manu personību!Tomēr tas, visticamāk, nebūs tik vienkārši, kā rādās. Lai prasmi atzītu, to nāksies pierādīt, un tas būs ne vien sarežģīts process, bet lielas naudas jautājums. Par to jau liecina notiekošais profesionālajā jomā – pieredzes bagāti automehāniķi, kas tikai ikdienas darbā līdz milimetram noslīpējuši savas profesionālās prasmes, spiesti kārtot kvalifikācijas eksāmenus. Ne tāpēc, ka tas būtu viņu goda jautājums vai darba devējam pēkšņi vairāk par varēšanu rūpētu dokuments. Pie durvīm vienkārši klauvē kārtējās pārbaudes. Un atkal par karali kļuvis papīrs!
