Iespēja noslēgt līgumu ar apbedīšanas firmu, ka tā pēc nāves uzņemsies rūpes par līgumslēdzēju, raisa virkni jautājumu.
«Vai apbedīšanas biroji Jelgavā slēdz līgumus par apbedīšanas pakalpojumiem, un kādi ir izcenojumi? Mani interesē kremēšana, ieskaitot visus ar to saistītos izdevumus. Vai iespējams noslēgt šo līgumu, vēl dzīvam esot?» tā vēstulē «Ziņām» raksta kāda kundze no Meiju ceļa. Līgumus slēdz«Man tie līgumi diezko nepatīk,» pirmajā mirklī par lasītājas jautājumu saka mūsu pilsētas lielākā apbedīšanas uzņēmuma SIA «Velis-A» direktors Aldis Knāviņš. Viņš īsti neizprot iedzīvotāju vēlmi tādā veidā parūpēties par cienīgu apbedīšanu pēc nāves, taču piebilst, ka pēdējā laikā tas kļūst aizvien aktuālāk. A.Knāviņš ievērojis, ka jaunajā paaudzē palielinās bezatbildīgu piederīgo skaits, kas saņemto tuvinieka bēru pabalstu labāk «notrallina» alkoholā, nevis sarīko cienīgas atvadas. Ir arī veci un vientuļi cilvēki, kam nav tuvinieku, kas varētu uzņemties rūpes par apbedīšanu. «Protams, varam tādu līgumu noslēgt,» saka A.Knāviņš, tūdaļ gan ironiski piebilstot: «Kas var garantēt, ka es viņu pārdzīvošu?» Runājot par vienošanos starp vēl dzīvu klientu un apbedīšanas firmu, «Velis-A» priekšnieks tomēr atzīst, ka pieredze šādos gadījumos viņam ir. Līgumā tiekot smalki atrunātas visas nianses, ieskaitot apbedīšanas izmaksas. Grūtības ar līdzīgu līgumu izpildi daudziem apbedīšanas uzņēmumiem radušās pirms vairākiem gadiem, kad dokumentā tika iekļauta un arī samaksāta viena cena, taču inflācijas straujā kāpuma dēļ pakalpojumu izmaksas auga. Tad sanācis, ka pēc cilvēka aiziešanas bēru organizatoriem pat jāpiemaksā, lai nelaiķi apbedītu. Salīdzinājumam A.Knāviņš min Latvijā vienīgās krematorijas izmaksas – mirušā sadedzināšana no 80 latiem pirms dažiem gadiem sadārdzinājusies līdz 240 latiem lētākajā variantā patlaban. Arī SIA «SO» uzņēmuma «Korad» priekšnieks Oļģerts Silavs atzīst, ka firmā jebkurš var noslēgt līgumu par apbedīšanu pēc klienta nāves. Izmaksas, procedūra un citi jautājumi gan skaņojami individuāli pie apbedītāja. Kas pārbaudīs, vai vienošanos pilda?Uz jautājumu, kur ir garantija, ka firma nelaiķi tiešām kremēs, ja viņš tā vēlējies un tas teikts līgumā, A.Knāviņš atbild: «Vienīgais pārbaudītājs un soģis ir tur, augšā!» Ka grēkot un krāpties ar šādām lietām negribot, apliecina arī O.Silavs no firmas «Korad». Viņš gan piebilst, ka labākajā gadījumā līguma slēgšanas brīdī būtu jāpieaicina arī kāda trešā persona (tuvinieks vai cits uzticams cilvēks). «Viņam tad arī atskaitīsimies par padarīto,» saka firmas vadītājs. Ja tuvinieku vai draugu līguma slēdzējam nav, O.Silavs kā argumentu godīgumam min: «Jokot netaisāmies! Bēres tomēr ir nopietna lieta.»Tas ir reputācijas jautājums, saka Latvijas Apbedītāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Edmunds Štreihfelds. Viņš gan atzīst, ka par šādiem līgumiem neko nav dzirdējis, tomēr pieļauj, ka tāda iespēja varētu būt. «Kādreiz par šādu ideju domājām, pat aicinājām bankas kā trešo pusi, taču šīs iestādes saistīties ar darbošanos šādā nozarē nevēlas,» E.Štreihfelds teic, ka būtībā līgumu slēgšana par apbedīšanu pēc nāves neesot nekas jauns. Varētu maksāt depozītāKā vienīgo variantu, lai abas līguma slēdzējpuses izvairītos no krāpniecības gadījumiem, asociācijas vadītājs min trešās puses iesaistīšanu dokumenta sastādīšanā. Deviņdesmitajos gados ar līdzīgu mērķi esot sākusi strādāt bēdīgi slavenā apdrošināšanas kompānija «Dzīves līnija». Darbības princips bija salīdzinoši vienkāršs – cilvēks iemaksā 30 latu, bet firma garantē, ka pēc viņa nāves noorganizēs apbedīšanu. Pēc Apbedītāju asociācijas priekšsēdētāja teiktā, šī shēma jau no sākuma izskatījusies pēc krāpniecības, jo bēres tolaik varējis sarīkot par, lētākais, 130 latiem. Drīz vien izrādījās, ka apdrošināšanas kompānijā lielākoties 30 latu iemaksājuši klienti, kuru mūžs jau bijis izskaņā. Tā kā firmai nācās organizēt ļoti daudz bēru, bet izdevumi bija lielāki par ieņēmumiem, loģisks bija apdrošinātāja bankrots. «Sanāca, ka firma «nomira» agrāk par saviem klientiem.» Atšķirībā no veselības apdrošinātājiem šajā gadījumā ir skaidrs, ka iemaksātā apdrošināšanas summa agri vai vēlu būs jātērē, jo, kā saka E.Štreihfelds, «šī nav lieta, ko var nopirkt vai pasūtīt, kad gribas, visi ar to reiz saskaras». Asociācija iesaka rīkoties pēc vāciešu parauga, kad kā trešā līgumā iesaistītā puse ir banka. Tad noteiktā depozīta kontā tiktu ieskaitīta iepriekš norunāta summa. Kad klients nomirst, šo naudu, uzrādot miršanas apliecību, varētu saņemt līguma izpildītājs – apbedīšanas firma. Depozīts ar noteiktām iemaksām esot vajadzīgs, jo bēru izmaksas aprēķināt iespējams tikai ļoti aptuveni īsam laika periodam. Tās var būt mainīgas, tādēļ labāk, ja tiek veidots uzkrājums. Valsts piederīgajiem par pensionāra apbedīšanu izmaksā pabalstu divu pensiju apmērā. Ja pensija neliela, piemēram, ap simt latu, nesanāktu pat kremēšanas procesam, tādēļ finanšu jautājumi līgumā jāatrunā ļoti konkrēti. Citādi vislabākie nodomi beigās var kļūt par nepatīkamu starpgadījumu. Nozares likuma aizvien navApbedītāju asociācijas valdes priekšsēdētājs teic, ka drīz pēc organizācijas izveides 1995. gadā sākts veidot arī Apbedīšanas likuma projekts. Tas ietvertu dažādas nianses, kas spēkā esošajos normatīvos nav iekļautas, tostarp varētu noteikt apbedīšanas kārtību un citus specifiskus jautājumus.Taču likumprojekts tā arī palicis iestrēdzis Saeimas nama plauktos, jo nav ieinteresētu deputātu. «Viņiem saistošāks šķiet atkritumu bizness, bet ar mirušo lietām neviens negrib ķēpāties,» saka E.Štreihfelds. Taču viņš ir gatavs turpināt uzrunāt politiķus, lai arī šo jomu mūsu valstī varētu sakārtot.
