Grozījumi Būvniecības likumā paredz no 2005. gada 1. janvāra ieviest obligāto civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu būvniecībā.
Grozījumi Būvniecības likumā paredz no 2005. gada 1. janvāra ieviest obligāto civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu būvniecībā.
Ko tas nozīmē, vai (un kā) apdrošināšana ietekmēs nozari kopumā? Par to – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departamenta direktora vietnieka Aivara Jurjāna skaidrojums.
Būvniecības nozari raksturo paaugstināta riska faktors. Lai to samazinātu, aizsargātu pasūtītāju un pārraudzītu uzņēmējsabiedrības, šobrīd valstī noteikta licencēšana būvuzņēmējdarbībā. Pašlaik projektēšanā un darbu veikšanā dažādās būvniecības jomās ir licencētas vairāk nekā 3000 uzņēmējsabiedrības. Taču licencēšanu kā uzņēmējdarbības ierobežojošu faktoru varētu aizstāt ar apdrošināšanu, kas reglamentētu un garantētu pasūtītāja un izpildītāja atbildību un tiesības. Tiesa, šim nolūkam ieviešama pārdomāta, daudzpusēja apdrošināšanas sistēma.
Ieviest apdrošināšanas sistēmu būvniecībā ir nepieciešams, jo neatkarīgi no tā, ka katrai personai ir tiesības par saviem līdzekļiem un uz savas zemes realizēt būvprojektu, jāņem vērā, ka būvniecība var apdraudēt to cilvēku dzīvību un veselību, kas ēku būvē un lieto. Pastāv arī risks attiecībā pret būvniecībā neiesaistītajām personām, kā arī potenciāla iespēja radīt zaudējumus materiālajiem, tehniskajiem līdzekļiem, veiktajiem darbiem, ja projekts netiek īstenots atbilstoši normatīvo aktu prasībām.
Katra objekta būvniecībā (rekonstrukcijā, renovācijā, pārbūvē) ir iesaistītas vairākas puses, kas uzņemas zināmas saistības un līdz ar to ir pakļautas riskam. Būvniecības procesā var rasties situācijas, kad:
kāds no būvniecības dalībniekiem trešajai personai nodara fiziskas vai materiālas dabas kaitējumu;
projektētāja vai būvdarbu veicēja kļūdas vai neuzmanības dēļ rodas dažādi zaudējumi (sabrūk konstrukcijas, būve nosēžas, piemēram, vietas nepietiekamas izpētes dēļ, tiek izmantoti neatbilstoši materiāli u.tml.);
kāda no iesaistītajām pusēm (piemēram, darbuzņēmējs) nepilda vai tikai daļēji un nekvalitatīvi izpilda savas saistības. Tādēļ, lai mazinātu iespējamos riska momentus, Būvniecības likuma 33. pantā kā obligāta noteikta katra būvniecības dalībnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšana, tādējādi nodrošinot to zaudējumu atlīdzināšanu, kas var rasties trešajām personām būvniecības dalībnieku darbības vai bezdarbības (vai šādas darbības vai bezdarbības seku) dēļ.
Izstrādājot Ministru kabineta noteikumus par obligāto civiltiesisko apdrošināšanu būvniecībā, būs jānosaka vairāki būtiski faktori (piemēram, jādefinē konkrēti būvniecības dalībnieki, kādi zaudējumi var rasties trešajām personām, kas ir trešās personas, kā arī civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas summas (limita) apjoms, lai segtu trešajām personām radušos zaudējumu vai nodarīto kaitējumu). Minētie ir tikai daži būtiskākie faktori, bet nozīmīgi ir ievērot arī būvniecības vietu, iespējamās riska situācijas, būvdarbu veikšanā pielietojamās metodes, tehnoloģiju, jo katra būve ir unikāla un neatkārtojama arī no civiltiesiskās apdrošināšanas viedokļa.
Atbilstošas apdrošināšanas izmaksātās summas gadījumā tiek nodrošināta iespēja pēc negadījuma iespējami ātrāk atsākt darbus, jo apdrošināšana var segt dažāda veida riskus.
Katrā līgumā par pakalpojumu vai darbu izpildi tiek fiksēts līguma priekšmets, izpildes termiņi, pušu pienākumi un atbildība, kā arī daudzi citi līguma nosacījumi. Ja rodas strīdi un konflikta situācijas, pusēm jāvadās pēc likuma vai jāgriežas tiesu iestādēs. Tas var radīt ievērojamas neērtības, prasīt daudz laika un finansu līdzekļu.
Acīmredzama ir nepieciešamība, lai valsts mērķtiecīgi regulētu būvniecības dalībnieku attiecības, ierobežojot pasūtītāja un būvuzņēmēja rīcības brīvību arī tad, kad pasūtītāja funkcijas veic valsts un pašvaldību iestādes un būvniecība tiek finansēta no valsts vai pašvaldību līdzekļiem.
Ieviešot obligātās apdrošināšanas prasības, tiktu nodrošināta kompensācija valsts iedzīvotājiem par dažādiem zaudējumiem, kas var rasties būvniecībā strādājošo neprofesionalitātes, kļūdaina darba vai nekompetences dēļ.
Obligātās apdrošināšanas prakse valstī (zvērinātu notāru, prakses ārstu, zvērinātu revidentu civiltiesiskās atbildības apdrošināšana) apliecina, ka šāda veida apdrošināšana var reāli darboties un segt radītos zaudējumus, ja apdrošināšanas sistēmas pamatā ir pārdomāta normatīvā bāze un pārraudzība.
Projektēšanā un būvdarbu veikšanā galvenokārt ir iesaistītas fiziskas personas. Viņu (piemēram, arhitektu, būvinženieru) profesionalitāti apliecina atbilstoši kompetentu organizāciju izsniegtie sertifikāti. Būvuzņēmējdarbību veic licencētas juridiskās personas. Licence ir atļauja veikt uzņēmējdarbību vispārējos un specializētos būvniecības un ar būvniecību saistītajos darbu veidos, tā apliecina juridiskās personas iespējas.
Uzņēmumu (juridisko personu) izpildīto darbu un projektu apjoms ir ievērojami lielāks par fizisko personu veikto, tādējādi arī riska faktors ir nesalīdzināms.
Primārais apdrošināšanas uzdevums būvniecībā ir aizsargāt trešās personas, kas nav tieši iesaistītas darbu izpildē, pret gadījumiem, kad kāds no būvniecības dalībniekiem rada fiziskas vai materiālas dabas zaudējumus trešajām personām. Svarīgākais, ar ko civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas veids atšķiras no citiem, ir tas, ka apdrošināšanas atlīdzību saņem nevis apdrošinājuma ņēmējs, bet persona, kurai ir radīts kaitējums.
Ieviešot būvniecībā obligāto civiltiesisko apdrošināšanu, visā nozarē kopumā iegūs vairākas priekšrocības. Piemēram, praktiski var zust nepieciešamība administratīvi kontrolēt tirgu ar juridisko personu licencēšanas procesa starpniecību, novirzot atbildību uz būvniecībā ieinteresētajām pusēm. Samazināsies negadījumu (pārkāpumu) skaits, uzlabosies darba drošība un aizsardzība, jo papildus jau pastāvošajai valsts uzraudzībai un kontrolei arī apdrošināšanas sabiedrības veiktu savu apdrošināmo uzņēmējsabiedrību kompetences un darbības pārbaudi. Pieprasot civiltiesisko apdrošināšanu pirms darbu uzsākšanas un darbu veikšanas, savlaicīgi tiks aizsargātas būvniecībā neiesaistītās trešās puses (pašlaik šādus konfliktus var atrisināt tikai ilgstošā tiesvedības ceļā). Tiks garantēts kompensācijas nodrošinājums trešajām personām par dažādiem zaudējumiem, kas būvniecības dalībniekiem radušies, kļūdaini veicot darbu, vai nekompetences dēļ.
Kas attiecas uz atbildības limitu, tad vispārējā gadījumā tas varētu tikt noteikts, par pamatu ņemot iepriekšējā gada vai arī plānojamo apgrozījumu būvniecībā. Objektam, kura izmaksas, piemēram, pārsniedz vienu miljonu latu, varētu tikt pieprasīts papildus apdrošināšanas segums. Būvprojektēšanā šāda apdrošināšana var sadārdzināt izmaksas par 0,02 līdz 2 procentiem (gada polisei) atkarībā no izvēlētā atbildības limita un uzņēmuma darbības specifikas. Arī būvdarbus apdrošināšana var sadārdzināt par 0,02 – 2,0 procentiem.
Tomēr jāņem vērā, ka uzņēmums gada laikā strādā pie vairākiem būvprojektiem, un apdrošināšanas izmaksas var veidoties, ņemot par pamatu tikai vienu objektu vai arī gada darbu izpildes apjomu.
