Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, bet interneta laikmetā šķiet, ka visi visu zina un spriež, kamēr paši savā teiktajā sapinas. Pa radio apspriež farmācijas, tas ir, aptieku, likuma variantus. Kāda kundze apgalvo, ka kādā tur aptiekā aiz letes esot meitenes bez izglītības, kas neko no zālēm nejēdzot. Neatliek nekas cits, kā mūsu avīzītei piedāvāt savu skaidrojumu.Ja teic, ka medicīna ir māksla, tad jo vairāk to var teikt par farmāciju, kas ietver ne tikai zināšanas par zālēm un to iedarbību, bet arī par pareizu izgatavošanu, lietošanu, ķīmijas, fizioloģijas, bioloģijas, anatomijas un vēl citas zināšanas. Sākot strādāt, kaut ko vajadzēs saprast arī psihoterapijā, mārketingā un ekonomikā. Tā kā zāļu sortiments pastāvīgi papildinās, tad šī nu ir specialitāte, kur bez mūžizglītības neiztikt. Manā laikā šo darbu strādāja tikai tādi, kas tam bija patoloģiski pieķērušies un mīlēja cilvēkus, jo padomju laikā aptieķnieku atalgojumu par augstu nosaukt nevarēja. To, ka darbs bija bezgala interesants un tāds bijis kopš tālās vēstures, nestāstīšu. Vārdu sakot – romantika.Kādi speciālisti šo darbu veica? Padomju laikā bija Rīgas Farmaceitiskā skola, kas sagatavoja speciālistus ar vidējo izglītību, un Rīgas Medicīnas institūta Farmācijas fakultāte, kas piecu gadu studijām deva augstāko kvalifikāciju farmācijā – provizors.Visas aptiekas pēc preču atlikuma, apgrozījuma un recepšu skaita bija sadalītas kategorijās, ja atmiņa neviļ, vismaz sešās. Brūnos vākos iesietā likumu grāmatā bija noteikts, ka zemāko kategoriju aptiekās bija pieļaujams vadītājs ar speciālo vidējo izglītību – farmaceits jeb provizora palīgs pēc toreizējās nomenklatūras. Šodien mums jārunā par aptieku kā privātīpašumu. Kad privatizācija notika, reti kuram provizoram bija tādi līdzekļi, lai varētu to izpirkt. Tika piesaistīti draugi, paziņas, un atkal nonācām pie veco laiku kārtības, par kuru stāstīja vecmāmiņa, kā bijis cara un Ulmaņa laikos. Aptiekai bijis īpašnieks, tam – tikai nauda, par pārējo ne «bum-bum». Viņš algojis labu provizoru, kas vadījis aptieku, kārtojis visus iekšējās kārtības un speciālistu jautājumus, atbildot arī likuma priekšā. Par aptieku toreiz sauca iestādi, kas izgatavoja arī zāles pēc receptēm «ex tempera» – pēc individuāla priekšraksta no atsevišķām vielām tieši aptiekā. Nedaudz bija gatavo zāļu formu aptieku, kurās saņemama tikai fabriku produkcija. Bija aptiekas preču veikali ar bezrecepšu preparātiem un slimo kopšanas piederumiem. Tad vēl aptieku kioski autoostās, stacijās, lielu rūpnīcu feldšeru punktos. Tajos strādāja arī kāds nespeciālists, sava darba entuziasts, bet tur jau zāļu izvēle arī bija minimāla. Tādas nelielas medikamentu letītes, kādas tagad atrodas lielveikalos, neviens par aptiekām toreiz nebūtu saucis. Bet šodien tur strādā speciālisti. Tā ka farmācija turas pie veciem likumiem – indes ir indes, stripras iedarbības zāles tādas ir arī tagad, un speciālisti, kas ar tām rīkojas, arī tagad ir izglītoti. Zināšanu līmenis atkarīgs no paša cilvēka. Manā aptiekā strādāja vairākas meitenes, kas pēc farmācijas skolas vai nu klātienē, vai neklātienē (Maskavā) ieguva arī augstāko izglītību. Daža speciāliste arī bez augstākās izglītības bija pat erudītāka kā viena otra tikko institūtu beigusī, jo strādāja ar lielu interesi.Šodien dominē gatavo zāļu formu aptiekas. Domāju, darbs līdz ar to kļuvis vienmuļāks. Provizori saucas par farmaceitiem, kādreizējie provizoru palīgi – par farmaceitu asistentiem. Algas vienu brīdi bija diezgan pieklājīgas, tādēļ aptieku apgādes sistēmā sastopami arī ārsti. Kā būs ar īpašumu? Manta jau bez saimnieka nepaliks, un jādomā, ka cilvēki bez zālēm arī ne. Aptiekām laikam tomēr var uzticēties vairāk nekā daudz kam citam šajā mainīgajā pasaulē. Līga Brigadere, kādreizējā provizore ar vairāk nekā 30 gadu darba stāžu
