Demogrāfiskie rādītāji Latvijā strauji pasliktinās – nepiedzimušo latviešu bērnu vietā būs iebraucēji
Pēc pieciem, septiņiem gadiem Latviju gaidīs otrais skolu slēgšanas vilnis – strauji samazinoties dzimstības rādītājiem, tajās vienkārši nebūs, kam mācīties, prognozē Starptautiskās migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs. Lai mēģinātu glābt situāciju, valdībai, pēc viņa domām, rūpīgāk jāpievēršas reģionālajai politikai, kā arī jāatļauj piešķirt pilsonību tiem latviešu bērniem, kuri piedzimuši Īrijā vai Anglijā. – Krīzes laikā arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju izvēlas atstāt valsti un pelnīt naudu ārzemēs. Bet kā savukārt mainījusies ieceļotāju plūsma? 2007. un 2008. gadā ieceļotāju skaits bija aptuveni pieci seši tūkstoši, bet pērn to skaits samazinājies gandrīz uz pusi. Tomēr aptuveni divi trīs tūkstoši cilvēku gadā Latvijā iebrauc – no Ķīnas, Turcijas, Filipīnām un daudzām citām valstīm. Varbūt to cilvēku vēl nav tik daudz, lai viņus ievērotu. Vai tā ir pozitīva ziņa? Nu kā uz to paskatās. Problēmas sakne ir latviešu nevēlēšanās radīt bērnus, turklāt daudz cilvēku tagad spiesti aizbraukt un meklēt darbu Anglijā vai Īrijā. Tas nozīmē, ka, atgriežoties pie ekonomikas augšupejas, samaksa par šo nākotnes labklājību būs ļoti liels svešinieku skaits. Ja valsts, veidojot dažādas programmas, spēs ietekmēt, no kurām valstīm viņi brauks, iespējams, Latvijai būtu vēlamāk, lai šie iebraucēji būtu no Moldovas, Gruzijas, Ukrainas – ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, man šķiet, ar viņiem būtu vieglāk sadzīvot. Vēl viens faktors: Latvijas sievietes masveidā precas ar ārzemniekiem, ik gadu ir simtiem šādu laulību. Daļa no tām ir patiesas, bet daļa – fiktīvas. Pietiekami daudz Latvijas meiteņu piekrīt saņemt naudu un dot savu pasi laulības zīmogam, kas iebraucējam ļauj likumīgi uzturēties Šengenas zonā. – Kādas ir populārākās valstis, kur Latvijas sievietes sev atrod vīrus? Krievija, Baltkrievija, Ukraina, Lietuva, Lielbritānija, Vācija, Izraēla un 204 citas valstis. Jau 2008. gadā bija 250 laulību ar trešās pasaules pilsoņiem, kas bieži vien ir Turcija, Ēģipte, Alžīra, arī Pakistāna, Irāna, Indija. Bet, protams, tas nav galvenais faktors, kādēļ samazinās Latvijas iedzīvotāju skaits – noteicošais ir darba emigrācija, kas turpina augt. Ir gan vērojama neliela atpakaļplūsma – apmēram trešdaļa aizbraucēju atgriežas. – Kādas ir pēdējas aplēses – cik Latvijas iedzīvotāju patlaban strādā ārzemēs? Latvijas oficiālajā statistikā netiek uzskaitīta faktiska emigrācija, vien nedaudzi gadījumi, kad šie emigranti vēlas par to paziņot. Lielākā daļa to negrib. Turklāt katra maza pašvaldība vēlas, lai tai iedzīvotāju skaits ir pēc iespējas lielāks, un katra atsevišķa pilsēta vai novads nesteidzas noskaidrot, ka viņiem ir par simts, tūkstoti vai vairākiem tūkstošiem iedzīvotāju mazāk nekā uz papīra, jo no tā atkarīgs dotāciju apjoms. Bet var ņemt vērā citu valstu statistikas datus. Interesanti, ka Īrijā un Anglijā ir neliels vīriešu pārsvars, bet citās valstīs visizteiktākā ir laulības emigrācija, jo Latvijas sieviešu tur ir apmēram septiņas astoņas reizes vairāk nekā vīriešu. Aptuvenas aplēses rāda, ka Lielbritānijā un Īrijā tagad atrodas 30 – 40 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Ja pieskaitām Vāciju, Skandināviju un citas valstis, tie ir apmēram 100 tūkstoši. Tas ir ļoti daudz, jo faktiski visi šie cilvēki ir darbīgā vecumā. Tāpēc ļoti jādomā par dubultās pilsonības pieļaušanu – tagad izveidojusies neadekvāta situācija, ka tās latviešu ģimenes, kam Īrijā vai Anglijā piedzimst bērns, pārsvarā izvēlas bērnam dot tās valsts pilsonību. Un kad viņi pēc gada vai pieciem atgriežas Latvijā, atklāj, ka ar bērnu pat uz poliklīniku nevar aiziet, jo mazulis ir ārzemnieks. Šādi mēs cilvēkus vēl vairāk atgrūžam. Protams, līdz vēlēšanām neviens nav gatavs skart Pilsonības likumu, bet es domāju, ka sabiedrība tam gatavojas. Jo tagad mēs zaudējam tūkstošiem latviešu bērnu tikai tāpēc vien, ka likumdošana ir tik strikta, un mēs no tā neko neiegūstam. – Vai ekonomisku iemeslu dēļ palielinās to cilvēku skaits, kuri tagad izšķiras pārcelties uz vēsturisko dzimteni – Krieviju, Ukrainu, Izraēlu? Visus pēcpadomju gadus ir diezgan liels to cilvēku skaits, kas repatriējas. Tāpat kā latvieši no Amerikas vai Sibīrijas atgriežas Latvijā. Bet gadā tādu aizbraucēju ir varbūt tūkstotis vai divi, viņu nav daudz. – Ja runājam par novadiem, no kurām vietām aizbrauc visvairāk? No provinces daudz brauc ne tikai uz Īriju vai Angliju, bet arī uz Pierīgu. Es, piemēram, satiku cilvēku, kas dzīvo Balvu rajona Kupravā pie pašas Krievijas robežas, bet strādā Pierīgā un katru nedēļas nogali brauc uz mājām. Lai arī mums šķiet, ka darba Rīgā ir daudz mazāk, ja salīdzinām tās iespējas, kādas ir Kuldīgā vai Limbažos, tad Rīgā tās ir daudzkārt lielākas. – Ja šādas tendences turpināsies, vai varam prognozēt, ka dažas Latvijas pilsētas pēc kādiem 20 gadiem vispār izmirs?Pavisam jau neizmirs. Bet, ja apskatāmies dzimušo un mirušo skaitu pa pagastiem, situācija ir diezgan bīstama. Īpaši traģiski izskatās Latgales nomale. Kādā Ludzas rajona pagastā 2008. gadā piedzima deviņi, bet nomira 25 cilvēki, citā – piedzima četri un nomira 18 utt. Ja skatāmies visu Ludzas rajonu kopumā, tur piedzimuši 220, bet nomiruši 613. Un šajos pagastos noteikti ir kāda maza skoliņa, bet, ja piedzimuši tikai divi, četri vai viens bērns, kāda tur vairs skola? Ar šiem rādītājiem izskatās, ka nākotnē tur būs tikai rajona centrs un divas pilsētiņas – Zilupe un Kārsava. Pēc pieciem, septiņiem gadiem, kad šie bērni izaugs, viņiem vairs nebūs nevienas skolas savos pagastos. Skolēnu trūkums būs divreiz lielāks nekā patlaban.Tagad latviešu vidū jābūt vislielākajai dzimstībai, jo mums ir visvairāk sieviešu bērnu radīšanas vecumā, bet tā vietā, lai mēs mazliet tuvotos tiem nepieciešamajiem diviem bērniem, mēs no 1,3 esam noslīdējuši uz 1,1. Tuvākajos gados, manuprāt, būsim uz 1 un zem 1. Un kas būs tad, kad bērnus nāksies dzemdēt tām meitenēm, kurām bija jāpiedzimst 90. gados un kuras turpina nepiedzimt šogad? Man to ir bail teikt, bet prognozējams, ka novados izzudīs apmēram trešdaļa skolu un bērnudārzu. Vismaz dažos pagastos būtu tomēr jāmēģina saglabāt skolu kaut 20 bērniņiem. Igaunijā mazākās skolās ir ap pieciem, desmit bērniem. Protams, ka finansiāli tas ir absolūti neizdevīgi, bet viņi saprot, ka šo piecu bērnu dēļ skola ir jāuztur, lai nākamā jauna ģimene, kas šeit precēsies, palaistu tomēr pasaulē kaut vienu bērnu. Ja nebūs skolu, nebūs arī jaunu ģimeņu. Arī mums tomēr tā reģionāla politika ir rūpīgāk jāplāno, it īpaši tas attiecas uz Latgali. – Kādi demogrāfiskie rādītāji ir Rīgā?Saskaņā ar 2008. gada datiem Pierīgas reģionā dzimstība ir par 20 – 30 procentiem lielāka nekā provincē. Turklāt ne tik daudz Rīgā, cik Pierīgā, dzīvīgākos rajonos stundas braucienā ap galvaspilsētu. Droši vien arī tāpēc, ka ap Rīgu ir daudz jaunu ciemu, kur iebrauc simtiem jaunu ģimeņu. Tāpēc arī dzirdam, ka šajās vietās tiek atvērti jauni bērnudārzi. Noslēgumā vēlos teikt: katrs latvietis, kam nav vismaz trīs bērnu, būtībā paraksta ilgtermiņa līgumu ar Ķīnu, Turciju, Indiju, ka tad, kad mans bērns būs izaudzis liels, tā vietā ieradīsies viens svešinieks. Tas nenovēršami notiks. Ja gribam dzīvot bezbērnu ērtībās, mums jāsamierinās, ka iedzīvotāju sastāvs būs ļoti jaukts.
