Izlasot pagājušajā nedēļā «Zemgales Ziņās» žurnālista Modra Sprudzāna rakstu «Piektā kolonna», man kārtējo reizi bija jāsecina, ka Latvijas informācijas līdzekļos tāda īsta apjēga par robežu, kas šķir komentāru no klajas aģitācijas, tomēr nepastāv.
Izlasot pagājušajā nedēļā «Zemgales Ziņās» žurnālista Modra Sprudzāna rakstu «Piektā kolonna», kurā politiskais komentētājs (?) bārstījies ar visai daiļrunīgiem, tiesa, galēji subjektīviem secinājumiem par mani un manu vēlmi savu pārliecību realizēt ar politiskiem līdzekļiem, man kārtējo reizi bija jāsecina, ka Latvijas informācijas līdzekļos tāda īsta apjēga par robežu, kas šķir komentāru no klajas aģitācijas, tomēr nepastāv.
Es pieļauju, ka kāds, arī Modris Sprudzāns, var saskatīt manās darbībās kaut ko tādu, kā tur nemaz nav. Es pieļauju, ka viens vai otrs mans darbs vai lēmums kādam var šķist netīkams vai kā citādi nepieņemams. Tas ir normāli, demokrātiskā sabiedrībā objektīvam skepticismam un pamatotai kritikai ir sava stabila vieta. Minētā raksta pirmajā daļā izteiktie spriedumi ir apstrīdami, tomēr pelnījuši tiesības pastāvēt, protams, ja ir iespēja iepazīties arī ar otras puses notikumu traktējumu un argumentāciju.
Tādēļ īsi informēšu, ka mana interese par jaundibināmo sociāldemokrātiskās ievirzes partiju saistīta ar to, ka pēdējo gadu darbā, vadot Starpnozaru arodbiedrību un ikdienā saskaroties ar Latvijā valdošo dažādu iedzīvotāju slāņu totālu sociālo neaizsargātību, esmu nācis pie pārliecības, ka pašreiz optimāls problēmu risinājums būtu, ja pie varas nokļūtu eiropeiska tipa sociāli atbildīgi politiskie spēki. Baldzēna vadītās partijas tapšanas gaitā man radās iespaids, ka tieši šāds spēks varētu tapt uz to cilvēku bāzes, kuriem nebija pieņemami atsevišķi «vecās» LSDSP vadības realizētie principi. Diemžēl nebiju rēķinājies, ka jaunajā politiskajā partijā pārsvaru var gūt tādi spēki, kuriem par demokrātiju ir visai miglains priekšstats. Tā kā gan es, gan vēl daudzi citi no SDS dibināšanas kongresa dalībniekiem ar šādu antidemokrātismu samierināties nevarēja un lai saglabātu uzticību pašu aizstāvētajiem principiem, bijām spiesti paziņot par attiecību pārtraukšanu ar šo organizāciju. Tomēr, kā cilvēks, kas savu politisko pārliecību vienmēr ir paudis aktīvi, es darbu turpināšu.
Vēl tikai pāris vārdu par Sprudzāna raksta otro daļu. Manā izpratnē tā citādi nav nosaucama kā par tiešu un parupju vēlētāju aģitāciju. Bārstot tādus terminus kā «populisms», «marginalizācija» un «politiskie hameleoni», autors nav varējis noslēpt šā raksta galveno uzdevumu – mēģināt veidot negatīvu sabiedrisko domu pret noteiktiem politiskiem spēkiem. Un te nu vietā ir jautājums – ja cienījams laikraksts atvēl bezmaksas laukumu tik klajai «melnajai» politiskajai antireklāmai, tad varbūt tikpat daudz ir iecerēts atvēlēt arī bezmaksas laukumu klasiskai politisko spēku priekšvēlēšanu reklāmai? Ja tā tomēr nav, tad, piedodiet, bet es nevaru tikt galā ar pārliecību, ka šī Sprudzāna paustā «bezmaksas» aģitācija patiesībā tā pati labā «maksas» aģitācija vien ir. Kurš, kādā formā un kādā apmērā šo «maksu» ir saņēmis, diemžēl nav tikai attiecīgā masu saziņas līdzekļa sirdsapziņas jautājums. Tas būtībā ir visas sabiedrības goda un cieņas pārbaudes akmens.
