Kad pirms pāris nedēļām sarunājos ar Bauskas attīstības fonda padomes priekšsēdētāju, Latvijas Īpašumu vērtētāju asociācijas vērtētāju Juri Boču, galvenokārt apspriedām stāvokli nekustamo īpašumu tirgū vispār.
Kad pirms pāris nedēļām sarunājos ar Bauskas attīstības fonda padomes priekšsēdētāju, Latvijas Īpašumu vērtētāju asociācijas vērtētāju Juri Boču, galvenokārt apspriedām stāvokli nekustamo īpašumu tirgū vispār. Tomēr mazliet pieskārāmies arī tam, kas notiek tieši lauksaimniecībā izmantojamās zemes tirgū Latvijā.
Kurš gan cits, ja ne pieredzējis praktiķis vislabāk spēj raksturot situāciju un tendences, kādas valda mūsu laukos. Tādēļ vēlējos noskaidrot, vai tiesa, ka Latvijas zemes lielākie īpašnieki ir ārzemnieki, vai velns tiešām ir tik melns, kā reizēm to mālē gan mani kolēģi preses darbinieki, gan paši zemnieki. Konkrētu atbildi, protams, nesaņēmu, jo ikviens īpašuma pirkšanas un pārdošanas darījums ir individuāls, taču vispārējās tendences ļauj izdarīt attiecīgus secinājumus.
Lai gan dažādās Latvijas vietās zemes cena atšķiras visai plašā amplitūdā, kopumā vērojams, ka tieši laukos zemes tirgus ir strauji aktivizējies. Sevišķi interesanti ir pavērot beidzamo gadu norises un sakarības lauksaimniecībā izmantojamās zemes tirgū Zemgalē, kur ir Latvijas auglīgākā augsne un tādēļ tradicionāli visattīstītākā nozare ir augkopība. Pirms dažiem gadiem lauksaimniecības zemju tirgus Zemgalē dabūja smagu triecienu pēc Jēkabpils Cukurfabrikas bankrota. Vajadzēja paiet apmēram gadam, lai no tā atgūtos. Daudziem zemniekiem, kas audzēja cukurbietes un bija ņēmuši kredītus tehnikas iegādei, vajadzēja zemes platības samazināt. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes piedāvājumam palielinoties, cenas kritās. Tiesa, tagad tās atkal aug un pašlaik (runājot tieši par Zemgali) sasniegušas vidēji 300 latu par hektāru, kas teju, teju vai atbilst kadastrālajai vērtībai. Pamazām veidojas samērā lielas saimniecības, kas iegūst pietiekami augstas ražas, lai par tādu naudu pirktu vēl klāt arvien jaunas platības.
Cenšas «nākt iekšā», tas ir, iegādāties pie mums zemi, arī ārzemnieki. Pirmām kārtām dāņi. Viņi vislielākās platības pārpirkuši Dobeles un Jelgavas rajonā, kur tās ir pašas auglīgākās. Dānijā līdzīgas auglības zemes hektārs maksā apmēram 6000 latu. Latvijā, protams, viņi tik daudz nemaksā, esot bijuši tikai atsevišķi gadījumi, kad par hektāru piekrituši dot 600 latu… Tomēr vidēji ap 400 latu par hektāru dāņi maksā nevilcinādamies. Zināmā mērā ārzemniekiem izdevīgus pirkumus nodrošināja jau pieminētā Jēkabpils Cukurfabrikas slēgšana: sakarā ar to daudzi zemnieki «aizgāja pa burbuli» un bija spiesti atdot zemi kaut par pusvelti, ja vien vispār kāds bija gatavs maksāt. Ilgu laiku naudīgākie zemes gribētāji bija tieši rietumnieki, jo mūsu pilsoņiem tikt pie tās liedza gan zemais ienākumu līmenis, gan arī izdevīgu kredītu iespēju trūkums.
Vai tagad var uzskatīt, ka viss, kas patlaban notiek Latvijas zemes īpašumu tirgū, iet normālu attīstības gaitu? Un vai ir vietā satraukties par to, ka ārzemnieki pērk mūsu zemi?
Protams, ka satraukumam ir pamats. Ja zemes cena jau minētajā Dānijā ir 20 reižu augstāka, skaidrs, ka, tagad to pārdodot, vietējie zemnieki pamatīgi zaudē. Taču, lai ar novēlošanos, tomēr jau iepriekšējā valdība kopā ar Hipotēku banku sākusi atbalstīt vietējos zemes pircējus, radot viņiem samērā izdevīgas kredīta iespējas. Šādai tendencei vajadzētu saglabāties. Tas ir, valstij arī turpmāk un vēl lielākā apjomā jāatbalsta Latvijas zemnieku vēlme un centieni lauksaimnieciski izmantojamās (un ne tikai!) zemes iegādei. Tas būtu tīri patriotiski. Iestājoties Eiropas Savienībā (jācer, ka iedzīvotājiem pietiks veselā prāta nobalsot «par»), zemes tirgus samērā īsā laikā izlīdzināsies, tātad lauksaimnieciski izmantojamās zemes hektāra cena strauji augs, līdz pielīdzināsies cenām Rietumos. Zemniekiem tāpēc jācer, ka arī jaunā valdība turpinās iesākto un veiks jaunus, pilnīgākus pasākumus zemes tirgus aizsardzībai. Turklāt nevis ar kaut kādiem aizliegumiem un ierobežojumiem, bet gan ar reālu finansiālu palīdzību vietējiem iedzīvotājiem, lai viņi varētu līdzvērtīgi startēt nekustamo īpašumu tirgū ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā.
Iestājoties ES, mūsu dzīve noteikti attīstīsies visos līmeņos (ienākumu, darba ražīguma, sociālā nodrošinājuma u.c. ziņā. Protams, arī tajā gadījumā, ja ES neiestāsimies, dzīves līmenis celsies, taču tas notiks nesalīdzināmi lēnāk. Visticamāk, ka kādreiz mēs kļūsim visādā ziņā līdzvērtīgi gan somiem, gan dāņiem, vāciešiem, īriem vai pat norvēģiem. Taču jebkurā gadījumā līdz tam brīdim, kamēr iestāsimies ES, diemžēl vēl varam pagūt neatgriezeniski daudz zaudēt, ja nespēsim paturēt savas valsts iedzīvotāju īpašumā zemi. Tomēr jācer, ka mūsu jaunievēlētie politiķi, valdība un iestāšanās sarunu vadītāji ar ES institūcijām to pietiekami labi sapratīs un arī pratīs aizstāvēt vietējo zemes tirgu. Tādēļ jau mēs viņus ievēlējām.
