Gatavojoties tādām augstākā līmeņa starpvalstu vadītāju apspriedēm, kāda pagājušajā nedēļas nogalē notika Briselē, delegāciju vīriešu kārtas pārstāvji jau ietrenēti ņem līdzi tieši tik daudz baltu kreklu, cik dienu garumā paredz ievelkamies apspriedi.
Ja var ticēt pastāvīgajiem novērotājiem, tad, gatavojoties tādām augstākā līmeņa starpvalstu vadītāju apspriedēm, kāda pagājušajā nedēļas nogalē notika Briselē, delegāciju vīriešu kārtas pārstāvji jau ietrenēti ņem līdzi tieši tik daudz baltu kreklu, cik dienu garumā paredz ievelkamies apspriedi.
Ievērojot to, ka pirms nupat notikušā Briseles sammita augstu vilni sita nesaskaņas starp diviem valstu grupējumiem (Vāciju un Franciju vienā, bet Spāniju un Poliju otrā pusē), saprotams, kādēļ daudzi politiķi līdzi čemodānos bija paņēmuši pat piecus kreklus. Tomēr izrādījās, ka tie nebija vajadzīgi: jau otrajā sammita dienā dalībnieki saprata, ka ilgāk strīdēties nav jēgas…
Kaut arī ievads mazliet nenopietns, 15 pašreizējo Eiropas Savienības dalībvalstu un 10 kandidātvalstu vadītāji bija grūta uzdevuma priekšā. Iepriekš tika samērā pompozi pavēstīts, ka līdz šā gada beigām tiks pieņemta ES konstitūcija. Taču, jo vairāk tuvojās Briseles sammits, kad bija paredzēts salikt beidzamos punktus virs “i”, tas ir, pieņemt ES konstitūciju, jo vairāk rievu iegūla politiķu pierēs un arvien vairāk uzkarsa ES valstu vadītāju domstarpības.
Eiropas lielvalstu Francijas un Vācijas līderi atkārtoti paziņoja, ka neatkāpsies no saviem uzskatiem par to, kādam jābūt ES konstitucionālajam līgumam. Tiekoties Parīzē, Francijas prezidents Žaks Širaks un Vācijas kanclers Gerhards Šrēders pavēstīja, ka noraidīs konstitūcijas projektu, ja tas neatbildīs viņu uzskatiem par to, kādam jābūt organizācijas pamatlīgumam. Širaks aicināja divas dumpīgākās valstis – Poliju un Spāniju – mazināt savu pretestību pret pašreizējo konstitūcijas variantu.
Francijas prezidents teica, ka viņš “vienkārši nevarot iedomāties”, ka viena vai divas valstis varētu “bloķēt progresu”, ko visas pārējās valstis vēlas panākt. Savukārt Širaks manāmi nervozēja, jo iepriekš tieši Vācijai bija jāpiekāpjas citu valstu priekšā, un nu viņš sastapās ar poļu iecirtību, kas šķita viņam sāpam divtik. Gan Širaks, gan Šrēders atzina, ka sarunas Briselē pagājušās nedēļas nogalē varētu beigties arī ar neveiksmi.
Šis paredzējums piepildījās. ES līderi patiešām tā arī nespēja vienoties par balsu sadalījumu un paziņoja par sarunu atlikšanu uz nenoteiktu laiku. Vajadzīgas bija divas dienas, lai secinātu, ka ilgāk spriest patlaban nav jēgas. Šoreiz konference beidzās “ar faktu, ka nav panākta vienošanās”.
Ne vien ES sabiedrības dažādie slāņi, bet arī diplomāti uz to reaģēja dalīti. “Viss ir beidzies,” sacīja viens no diplomātiem, pavēstot, ka “sarunas par konstitūciju nonākušas strupceļā sakarā ar nevienprātību par balsu sadalījuma sistēmu un atliktas, nenosakot nekādu termiņu to atsākšanai”. Lai gan tika gaidīts, ka pašlaik ES prezidējošās valsts Itālijas premjerministrs Silvio Berluskoni izstrādās “rezerves variantu” un savā veidā nobruģēs zelta vidusceļu, kas apmierinātu abas iecirtīgās puses, šis valstsvīrs, dziedonis un Vladimiram Putinam veltītas dziesmas autors tomēr ieradās konferencē bez maģiskās kārts piedurknē, tas ir, bez jauna oriģināla risinājuma varianta. Viņš spēja tikai atkārtot to pašu, ko bija sacījis arī jau agrāk: ja netiks panākta nekāda vienošanās, sarunas būs jāturpina nākamajā gadā, kad ES prezidentūru pārņems Īrija.
Starp citu, to pašu, tikai kādu nedēļu iepriekš, bija pieļāvis arī darbu beigušā Konventa par Eiropas nākotni prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns, sacīdams, ka ātrākais, kad varētu no jauna atgriezties pie konstitūcijas apspriešanas, būtu tikai pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kas notiks 2004. gada jūnijā. Uzrunājot Eiropas Parlamenta deputātus, V.Ž.d’Estēns asi kritizēja starpvaldību konferencē notiekošās cīņas par konstitūcijas pieņemšanu. Viņaprāt, valdību uzdevums bija uzlabot, nevis sagraut konstitūcijas projektu, parlamentāriešiem skaidroja V.Ž.d’Estēns. Viņa attieksme ir saprotama, jo viņš, vadīdams Konventu, faktiski bija šī, kā izrādās, strīdīgā Eiropas konstitucionālā līguma projekta tēvs.
Kas tad sagaidāms turpmāk? Vai notikumi Briselē kaut kādā veidā ietekmēs Latviju, tās iestāšanos ES nākamā gada maijā?
Vērojot notikumus Briselē pagājušajā nedēļas nogalē, sākumā mazliet nesaprotams šķita miers, ko pauda mūsu valsts pārstāvji – premjers Einārs Repše un ārlietu ministre Sandra Kalniete. Taču pēc tam, kad valstu vadītāju tā arī neizlietotie baltie krekli tika no jauna salikti čemodānos, norima arī citi pašmāju satrauktākie prāti. Galu galā patiešām nav noticis ne kaut kas slikts, ne nelabojams; nekāds “vilciens” nekur “nav aizgājis”, tādēļ nav arī ko satraukties. Arī līdz šim ES valstis ir iztikušas (turklāt tīri labi) bez konstitucionālā līguma. Un bez tā tikpat labi varēs iztikt vēl pusgadu vai pat vēl ilgāk. Jo taisnība ir tiem, kas uzskata, ka labāk ir dzīvot vispār bez līguma nekā saistīties ar sliktu.
Iespējams, ka valstis (galvenokārt Polija, Spānija, Vācija un Francija) drīzā nākotnē tomēr spēs panākt kompromisu, iespējams, ka sapratni varēs veicināt ES nākamā prezidējošā valsts Īrija, un konstitūcija tiks pieņemta. Taču, ja tas nenotiks, ja konstitucionālais līgums netiks apstiprināts, arī no tā nekas būtiski nemainīsies. Vienkārši turpinās darboties Nicā panāktā vienošanās par ES dalībvalstu līdzdalību ES parlamentā.
Bet pagājušās nedēļas nogales notikumi apliecina tikai to, ka ikvienai valstij ir tiesības paust un aizstāvēt savus uzskatus. Šķiet, tas arī ir nozīmīgākais, ko ikviens varēja gūt, sekojot notikumiem Briselē.
Publikācijās izmantoti Latvijas Republikas Saeimas Eiropas Savienības informācijas centra, žurnāla “Agropols” informatīvā pielikuma “Latvija ES”, LR Zemkopības ministrijas un Ārlietu ministrijas materiāli, kā arī Eiropas Savienības institūciju reklāmas materiāli
