Neilgi pirms Dzejas dienām, kas šogad svin 55 gadu jubileju, klajā nācis Eduarda Aivara “Dzejoļu remonts”. Arī savā ziņā jubileja, jo tas dzejniekam ir desmitais krājums. Pietiekams iemesls “Ziņu” sarunai ar autoru, kas sevi pamatoti uzskata par jelgavnieku un kuru ārpus dzejas pazīstam kā pilsoni Aivaru Eipuru.
“Augusts un septembris man sanākuši auglīgi,” stāsta A.Eipurs. “26. augustā iznāca “Dzejoļu remonts”. Rakstnieku savienības avīzē “KonTEKSTS”, kas iznāk katru mēnesi, saistībā ar to publicēta gara intervija. Savukārt žurnāla “Domuzīme” jaunākajā numurā lasāmas manas “minimas pie tukšām tribīnēm”. “Dzejoļu remonta” oficiālo atklāšanu gan atliku uz 8. oktobri.”
– Tātad jau pēc Dzejas dienām.
Tieši tā, jo esmu noslogots Dzejas dienu padomē, pie tam man uzticēts vadīt trīs Dzejas dienu pasākumus. Viens no tiem paredzēts šeit 9. septembrī (“Ziņu” saruna ar A.Eipuru notika Jāņa Akuratera muzejā dažas dienas pirms šī notikuma – red.). Pasākumā “Dzejnieki un māksla. Mākslinieki un dzeja” uzaicināti mākslinieki ar atpazīstamu vārdu – kā Vilipsōns (ar garo ō) jeb Aivars Vilipsons, kuru salīdzinājuši ar tādiem modernistiem kā Gustavs Klimts, Obrijs Berdslejs un Sigismunds Vidbergs, un Andris Breže, kuru pazīst kā instalāciju meistaru un ekspresionistu. Viņi lasīs savus literāros darbus. Šai jomā abi nav iesācēji – Andrim Brežem kā Andrim Žeberam iznākušas arī vairākas grāmatas, bet Aivars Vilipsons literatūras laukā vislabāk pazīstams no saviem “Ārprātija piedzīvojumiem”, ko literāri apdarinājusi Nora Ikstena. Un dzejnieki, kas ir arī mākslinieki. Jelgavā dzimusī un tagad Jēkabpilī dzīvojošā Ruta Štelmahere, kas beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju un kurai bijušas izstādes arī Jelgavā, un kuras glezna “Sapņotāja” šobrīd apskatāma Akuratera muzejā, tāpat kā citu vakara dalībnieku darbi. Mākslas akadēmiju beigusi arī Ieva Rupenheite, kas tagad strādā Ventspils muzejā. Video formātā pasākumā klātesoša būs Marija Luīze Meļķe – pavisam jauna dzejniece, manuprāt, viena no labākajiem jaunās paaudzes pārstāvjiem, kas pašlaik mācās Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā.
Vēl man jāvada klasiķu vakars Latvijas Universitātes Lielajā aulā 12. septembrī, kurā piedalīsies Edvīns Raups, Liāna Langa, Inese Zandere un Guntars Godiņš, bet dziedās jelgavnieks baritons Alvils Cedriņš. Trešais un visietilpīgākais pasākums, kur man jāstrādā melnu muti, ir “Dzejas rupors”, kurā piedalās dzejnieki amatieri. Tas jau rit pilnā sparā un beigsies 11. septembra pusdienlaikā. Tā gaitā ikviens aicināts septiņās dienās uzrakstīt un publicēt septiņus dzejoļus sociālajā tīklā “Facebook”. Turklāt katrs dzejolis (no šiem septiņiem) jāsāk un jābeidz tajā pašā dienā. Pirmo reizi 2018. gadā piedalījās ap 70 autoru un šogad arī apmēram tikpat. Man un dzejniecei Ingai Pizānei par katru dzejoli jāpasaka pāris teikumu. Un katrs vēl var par šīm mūsu īsrecenzijām izteikties. Tas tiešām ir grūts un atbildīgs darbs, jo katrā dzejolī ir jāiedziļinās, ja šai lietai pieiet godprātīgi.
Dzejas dienās Jelgavā šogad nepiedalos lielās slodzes dēļ. Nākamgad gan noteikti piedalīšos, joprojām sevi uzskatu par jelgavnieku, arī mana deklarētā dzīvesvieta ir Jelgavā.
– Tu teici – dzejnieki amatieri. Jautājums cilāts ne pirmo reizi, bet definē vēlreiz, ar ko tad tie atšķiras no profesionāļiem.
Es uzskatu, ka tie, kas par savu uzstāšanos saņem atlīdzību, kuriem maksā honorārus un kuru grāmatas finansē Valsts kultūrkapitāla fonds, uzskatāmi par profesionāļiem. Protams, mūsdienās tā ir tikai daļa no viņu iztikas. Latvijā pilnīgi profesionāli ar literatūru vien nav iespējams nodarboties pat dāmu romānu autoram, kur nu vēl dzejniekam. Gluži vienkārši lasītāju ir pārāk maz, jo ir pārāk mazs iedzīvotāju skaits. Polijā varbūt tas ir daudzmaz iespējams. Piemēram, šogad pirmo reizi sešiem rakstniekiem piešķirtas stipendijas mēnešalgas apmērā, lai viņi varētu pilnībā nodoties radošajam darbam. Tie ir cilvēki, kas jau guvuši lielāku atzinību, starptautiskas balvas un tamlīdzīgi. Nākamgad tie varētu būt citi seši. Ir jau vēl stipendijas, fondi u.tml.
Profesionāļi par savu darbu saņem atlīdzību, un viņi neizdod grāmatas par saviem līdzekļiem. Agrāk bija speciālas komisijas un redaktori, tagad grāmatu var izdot katrs. Aizej, samaksā naudiņu un izdod.
– Jocīgi izklausīsies, bet, ja kapitālisms būtu padomju laikos, varbūt viens otrs no dižajiem dzejniekiem varētu izdzīvot no dzejas vien?
Varētu izdzīvot, ja būtu diktatūra. Tieši nezinu, kā ir Baltkrievijā, bet, ja nebūtu vārda brīvības un interneta, tad daudzi pirktu un lasītu dzejas grāmatas. Cilvēki kļūdaini domā, ka tagad dzeja nav tik laba. Agrāk uz Ziedoņa dzejas vakariem gāja arī tāpēc, ka viņš varbūt pateiks kādu ļoti nacionālu frāzi vai vēl ko. Tagad tas nav nepieciešams, informāciju var iegūt arī pa citiem kanāliem. Agrākos laikos cilvēki bieži vien bija dzejas skatītāji, nevis lasītāji. Kāpēc cilvēki iet uz teātri? Tāpēc, ka viņi ir gudri. Tur viņi bauda septiņas mākslas uzreiz, un par to ir vērts maksāt. Bet, kad šīs mākslas sadalās pa sastāvdaļām – literatūra, glezniecība, mūzika, deja u.c. –, baudītgribētāju katrai atsevišķi ir mazāk. Un dzejai sanāk gandrīz vai vismazāk, jo tur arī baudītājam jāiegulda diezgan liels darbs. Viena lieta izlasīt rakstu internetā, bet pavisam cits process ir lasīt grāmatu.
– Ja nu pievērsāmies grāmatām, tad kāpēc “Dzejoļu remonts”? Ko tu īsti remontē – vai savus iepriekš rakstītos vai citu dzejoļus?
Patiesībā manai desmitajai dzejas grāmatai sākumā bija iecerēts cits nosaukums – “Vilka kvinta” – ko noskatīju no viena krievu seriāla.
Tas ir tā, it kā tu visu laiku ko darītu pareizi, bet pēkšņi parādās kāda kļūda. Neviens jau nav perfekts. Arī citiem bijis vilks, piemēram, Jurim Kronbergam ir brīnišķīgs darbs – poēma “Vilks vienacis”, manuprāt, viens no viņa labākajiem darbiem. Es sapratu, ka mana stilistika īsti neatbilst šim virsrakstam. Tāpēc radās “Dzejoļu remonts”, jo tajā brīdī varbūt tika runāts par dzīvokļa remontu, par pārvākšanos, “dzejoļu remonts” ar to visu labi gāja kopā. Tas nenozīmē, ka es tur revidēju savus dzejoļus. Varbūt tas saistīts ar grāmatas struktūru, tajā ir septiņi dzejoļi, kas tieši tā arī saucas – “Dzejoļu remonts I, II… VII”. Tie cits no cita atrodas noteiktā attālumā. Gluži kā autoservisi, tikai man ir dzejoļu servisi. Domāju, ka par virsraksta jēgu man vajadzētu vēl vairāk pameditēt, jo tu droši vien nebūsi pēdējais, kurš uzdod šo jautājumu.
– Ja jau sāki par grāmatas iekārtojumu – grāmatas pasītē rakstīts, ka tās dizainu veidojis “brālis Y”.
Tas “brālis Y” pārmantots no sadarbības ar Ilmāru Blumbergu, un tāds viņš ir izdevniecībā “Neputns”. Izdevniecībā “Pētergailis” viņš ir Ivo Grundulis.
– Ne jau iekārtojums vien tavu desmito grāmatu atšķir no iepriekšējām. Bet varbūt vieno?
Noteikti atšķirība ir tā, ka visai grāmatai cauri iet dzejoļi ar gariem virsrakstiem, kas gan bija arī divos iepriekšējos krājumos – “Sakvojāžs” un “Parādības”. Ar lieliem burtiem rakstīta dzejoļu pirmā rinda. Es uzskatu, ka labāk, lai ir izteiksmīga pirmā rinda, jo ko gan līdz nenozīmīgi virsraksti, kurus pēc tam neviens neatceras.
No citiem krājumiem “Dzejoļu remonts” visvairāk atšķiras ar pieredzi. Lai gan kā tolaik, tā tagad mana dzeja balstīta mīlestībā. Toreiz bija ilgas, ilūzijas, trauksme. Tas viss ir arī tagad, bet nu mīlestība vairāk sakņojas pieredzē, kas gan vairāk būtu prozai derīgs vārds, bet no tās jau nevar izvairīties. Vairāk klātesoša ir ironija. Domāju, ka cilvēkam, kurš jau ir mūža otrajā pusē, ironija atšķiras no jauna cilvēka ironijas. Ir ticoša (varbūt jāsaka “ticīga”, bet man labāk patīk vārds “ticoša”) cilvēka dzejoļi, tātad attiecības ar Dievu. Grāmata sākas ar dzejoļiem par Latvijas simtgadi. Tie ir mīļi, bet tur var arī pasmieties, tomēr tas nav nekas tāds, kas noniecina mūsu sasniegumus, uz kuriem raugos ar atzinību, drīzāk tāds viegls smaids.
– Tikko teici par mīlestību. Vienā no tavām intervijām citos medijos lasīju, ka tu ne pārāk tici “dzejoļu rakstīšanai ar jūtām”.
Man liekas, ja kāds labs dzejnieks saka, ka raksta ar jūtām, viņš muld. Var jau būt, ka viņam tā ir, bet, kad es rakstu tīri “ar jūtām”, man sanāk ļoti švaki dzejoļi. Nedomāju arī, ka rakstu ar prātu. Drīzāk jau ar acu un domu atspulgiem, kas nu nebūtu jūtas tīrā veidā. Jūtās es daudzmaz orientējos, jo man ir pieredze psihoterapijā. Mani teksti pašam ir saprotami, lai gan kritiķiem tie “pielec” retāk.
– Tiktāl par Eduarda Aivara dzeju. Bet kā ar Aivara Eipura prozu?
Lēnām gatavoju, bet nekādi nevaru pabeigt savu trešo minimu grāmatu. Parasti mani uzaicina uz prozas lasījumiem, un tas ir labs stimuls ko uzrakstīt. Lasot es uzzinu, ko likt nākamajā grāmatā, ko nē. Pamazām uz priekšu virzās. Virsraksts gan vēl nav izdomāts, žurnāla publikācijā bija “minimas pie tukšām tribīnēm”, bet tas vairāk sakarā ar aktuālo situāciju.
– Mēs tiekamies tavā darbavietā – Jāņa Akuratera muzejā, kur esi pedagogs. Kā saisti to ar Dzejas dienām?
Kā muzeja pedagogs varu teikt, ka tūlīt pēc Dzejas dienām nāks pieteikties klases un būs tāds kā ievads dzejas rakstīšanā. Skolēni konkursa ceļā radīs dzejoļa pirmo rindu, un kura rinda uzvarēs, tā iesāks dzejoli, kurš visiem kopā uz vietas būs jāuzraksta.
Kā saistu ar Dzejas dienām? Jau minēju par sarīkojumu “Dzejnieki un māksla. Mākslinieki un dzeja.” Vēl saskatu saistību arī kā PEN kluba biedrs. Tā ir starptautiska organizācija, kas vēsturiski veidojusies, sanākot kopā dzejniekiem, esejistiem un romānistiem, lai iestātos par vajāto rakstnieku tiesībām. Jānis Akuraters ilgu laiku bija šīs organizācijas vadītājs Latvijā. 11. septembrī pulksten vienos rīkosim zibakciju, par kuru iepriekš varbūt īpaši neziņosim, bet viens bariņš parādīsies pie Raiņa pieminekļa, kur lasīsim dzejoļus. Lielākoties tie būs viena turku dzejnieka, kurš sēž cietumā jau 26 gadus, darbi. Lasīsim arī kādas nigēriešu dzejnieces darbus – tā ir ļoti solīda un nopietna profesore, kura visādos veidos vērsās pret diktatora režīmu, sabiedrības pamodināšanas nolūkā uzrakstot arī kādu ļoti rupju dzejoli, par ko viņu ielika cietumā.
Bet 11. septembrī agri no rīta es ar velosipēdu braukšu uz Raiņa kapiem, lai noliktu ziedus Rakstnieku savienības vārdā.
Ieskatoties ne tik tālā nākotnē, varu minēt Muzeju nakti. Šogad tā, kas parasti tika saskaņota ar Starptautisko muzeju dienu, “kovida” dēļ pārcelta no maija uz 14. novembri. Tad Akuratera muzejā atkal sanāksim kopā PEN kluba biedri un lasīsim vajāto dzejnieku dzeju.
– Ja jau minēji Rakstnieku savienību, izmantošu izdevību un pajautāšu – vai kļūšana par savienības biedru joprojām ir prestiža lieta?
Domāju, ka jā. Nāk diezgan daudzi. Problēma varbūt ir tā, ka bieži vien tajā cenšas iekļūt arī autori, kuriem darbi ir tādi švakāki. Ir uzņemšanas komisija, kurā darbojos arī es, un reizēm kādu uzņemam un kādu arī neuzņemam. No 2005. gada esmu arī Rakstnieku savienības dzejas un prozas konsultants. Mudinu, ka tie teksti jādabū iekšā interneta portālos – kā “Satori” vai “punctummagazine” – vai arī drukātajos žurnālos un avīzēs. Tādu vairs nav daudz, bet ir. Ja teksti ir nodrukāti “Latvijas Avīzes” pielikumā “Kultūraszīmes”, “KonTEKSTĀ”, “Domuzīmē”, autorus jau sāk atpazīt, un tad var sākt domāt par grāmatu. Bet daudzi kļūdaini mēģina iet vieglāko ceļu un pēc iespējas ātrāk tikt pie grāmatas. Kas tad tādu par savu naudu izdotu nepazīstama autora grāmatu lasīs? Tuvākie radi un draugi? Tiem pietiek ar pārdesmit eksemplāriem, un tālāk autors ir nelaimīgs, jo nezina, kur šo grāmatu likt.
– Atpazīstamībai ir liela nozīme?
Protams. Atceros, kā reiz divtūkstošo gadu sākumā tika piezvanīts uz Rakstnieku savienību no vakarskolas, kur kādā sarīkojumā bija vajadzīgs dzejnieks. Turklāt tieši Jānis Peters. Bet Peters tai reizē nebija dabūjams, un viņa vietā tika piedāvāts Eduards Aivars, ko neviens nepazina. Es ietērpos uzvalkā un aizgāju, un klausītājiem, šķiet, pat gluži labi patika.
Dzejā bieži vien jūtams, ka daudzi cenšas atkārtot lielākus un pazīstamākus dzejniekus. It kā tas nebūtu nekas slikts, varbūt pat cilvēkiem patīk, jo pierasts. Tāpat kā, piemēram, viens izaudzē kartupeļus, kas neatšķiras no citiem kartupeļiem, un cits tos nopērk. Runājam arī par iedvesmu. Pati par sevi tā ir ļoti laba lieta, kas sagādā prieku, nevaru taču kādam teikt, lai neaudzē puķes. Tomēr jādomā arī par tiem citiem, lai dotu jaunas attīstības līnijas un tendences. Ir taču kaut kādi nosacījumi, pie kuriem māksla, mūzika, literatūra attīstās tālāk. Un jābūt arī dažādu mākslas nozaru samērīgumam. Nereti gadījies būt sarīkojumos, kuros blakus ļoti labai mūzikai skan ļoti švaka dzeja. Vai arī otrādi.
– Kādas ir tavas dzejas attiecības ar mūziku?
Ir atsevišķi nopietnās mūzikas darbi, ko sarakstījusi Maija Einfelde, Tālivaldis Ķeniņš, vēl daži, bet nopietna un ilgstoša sadarbība nav bijusi. Neslēpšu, žēl, ka nav sanācis kā, piemēram, Jānim Elsbergam ar Kārli Lāci un Intaru Busuli. Pašam jau liekas, ka mana dzeja ir tāda nekomponējama, bet reizēm gribas, lai vairāk cilvēku dzird, arī tādi, kas dzeju nelasa. Laikam jau pie tā jāpiestrādā un pašam vien šī sadarbība jāveido.
– Teici, ka Dzejas dienās vadīsi klasiķu vakaru universitātes Lielajā aulā. Vai pats sevi arī pieskaiti pie klasiķiem?
Šis ir manis radīts pasākums, kurš notiek jau trešo gadu un diez vai notiks nākamgad, jo pārējie dzejnieki vēl ir pārāk jauni. Šogad pa pusei ir arī mans vakars, lai gan es to vadu, nevis uzstājos pats. Edvīns Raups un Liāna Langa ir tie, ar kuriem vienā laikā sākām publicēties. Par klasiķiem kompānijās draudzīgi mēdz saukt tos, kuriem jau ir kāds atmiņā iespiedies un daudziem zināms dzejolis, kas neatpaliek no pasaules literatūras līmeņa. Dzīvie klasiķi – tas nozīmē, ka tie ir samērā izcili dzejnieki laikabiedri.
