Jau aizritējuši gari 53 gadi kopš niknajām kaujām Džūkstē un Lestenē 1944. gada Ziemassvētkos.
Jau aizritējuši gari 53 gadi kopš niknajām kaujām Džūkstē un Lestenē 1944. gada Ziemassvētkos.
…No šāviņu sprādzieniem dunēja zeme, debesis bija liesmu un šāviņu pilnas. Ne saule, ne zvaigznes nebija redzamas. Brīžiem pa gaisu lidoja gan akmeņi, gan koki un cilvēks nesaprata, vai viņš stāv ar kājām zemē, vai galvu. Vecā Džūkstes baznīca tika sagrauta, kara lemesis zemē ieara kaujinieku asinis…
Pēc šīs nakts daudzas mātes vairs nesagaidīja savus dēlus, bērni – tēvus, līgavas – mīļotos.
Pārsiešanas punktos sakostiem zobiem kareivji centās slāpēt vaidus. Ar ievainotajiem bija pilna visa aukstā Lestenes baznīca. Vairs asaru nekaunēdamās, māsiņas raudāja par nespēju palīdzēt cietējiem. Pēc Dieva palīdzības lūdza ārsti: «Dievs, neskanēs tev šonakt svētku dziesmas. Atver plašāk savus debesu vārtus, sagaidi karā kauto dvēseles…»
Tajā naktī pretim stāvēja tēvs ar dēlu, brālis kāva brāli. Tur nebija vietas «Klusajai naktij…», kad skanēja komandas un krieviski lāsti. Uzbrucēji jau nekad nespēs saprast, kāpēc latviešu leģionāri ar tādu izmisumu turējās pretim pārspēkam. Latvija dega.
Tonakt savu galvu par Dzimtenes brīvību nolika arī divas 19 gadu vecas medicīnas māsiņas. Viņu mūžīgās dusas vieta ir kopīgs kaps starp diviem veciem kokiem pie Lestenes baznīcas. Daudz balta bērza krustu pēc Ziemassvētku kauju nakts bija tajās vietās, arī Džūkstē. Pāri lielajam brāļu kapam uzbrucēji vēlāk uzcēla trokšņainu šoseju, lai kritušajiem mūžam nav miera, lai viņi neiemieg.
Un viņi neiemiga. Katru gadu Ziemassvētku naktī Lestenei un Džūkstei pāri virmo dvēseļu puteņi. Lai atgādinātu mums, dzīvajiem, lai modinātu, modinātu… Katru gadu uz Lesteni un Džūksti ar ziediem un svecītēm rokās brauc sirmi vīri un sievas kritušos godināt.
Vedīsim uz šo svēto vietu arī savus bērnus un mazbērnus!
