1950. gads Latvijā. Pirms gada vairāk nekā 43 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, pārsvarā zemnieki, masveidā deportēti uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem. Mērķis – masveida kolektivizācija – ir sasniegts, palikušie «brīvprātīgi» sastājušies kolhozos. Rīgā tiek uzsliets Ļeņina piemineklis. Latvijas PSR Augstākā Padome pasludina, ka «sociālisma pamati» ir ielikti. Tā paša gada 9. maijā Parīzē Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans publicē paziņojumu, kurā Eiropas valstis tiek aicinātas apvienot savu ogļu un tērauda ražošanu. Ieroču izejmateriālu ražošana praktiski un simboliski kļuva par izlīguma un miera līdzekļiem. Eiropas rietumu daļā tiek likti pamati citur pasaulē tā arī neatkārtotam valstu sadarbības modelim, kurš mums pazīstams kā Eiropas Savienība (ES).Kopš Eiropas idejas dzimšanas pagājuši 60 gadu. Sadarbība nav vienkārša starp cilvēkiem, kur nu vēl starp valstīm, kurām katrai ir savas intereses, sava pieredze, tradīcijas un aizspriedumi. ES ir 27 valstu un tikpat daudz galvaspilsētu demokrātiskas sadarbības modelis.Totalitārā režīmā PSRS bijām pieradināti, ka lēmumus pieņem ārēja vara, kuras vienīgais centrs atradās PSRS galvaspilsētā Maskavā. Eiropas valstu amatpersonas lēmumus pieņem Briselē, nevis tos pieņem Brisele. Pārmetumi, ka lēmumu pieņemšana starp ES valstīm ir stipri smagnēja, nav bez pamata, tomēr, izvēloties starp lēmumu pieņemšanas ātrumu un demokrātisku visu dalībvalstu interešu ievērošanu, ES visu tās pastāvēšanas laiku priekšroka dota pēdējam.Nepiedodami, ja amatpersona, nemācēdama pārstāvēt un aizstāvēt savas valsts nacionālo nostāju, atgriežas mājās un cilvēkiem melo, ka Brisele uzspiedusi. Ko gan sagaidīt no amatpersonas, kas pat nepārzina pamatprincipus, kā darbojas ES un kā tajā pieņem lēmumus! Draugus iepazīst nelaimē – tikai piešķirtais aizdevums ļāva Latvijai izvairīties no finansiāla kraha, kurā to bija novedusi kļūdainā saimnieciskā politika. Svarīgi ir klausīties vārdos, bet vēl svarīgāk – skatīties padarītos darbus. Tāpēc drusku neparasti vērot dažu centienus Latvijas nelaimēs vainot to, kas no nelaimes paglābis. Tādi mēģinājumi vērtējami kā lēts populisms, cenšoties radīt no ES ienaidnieka tēlu un uzvelt tai atbildību par pašu sastrādāto. Pagājušajā nedēļā Latvijā viesojās ES lauksaimniecības un lauku attīstības komisārs rumānis Dačans Čološs. Aprīlī viņš dalībvalstīm lika priekšā Eiropas Komisijas redzējumu par ES kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) pēc 2013. gada. Divās Latvijas saimniecībās viņš uzklausīja zemnieku neapmierinātību ar tiešmaksājumu līmeni. Jaunajai KLP jārod risinājumi, kā tiešmaksājumu sadali padarīt vienlīdzīgāku. Komisārs rosināja arī Latvijas lauksaimniekus, pārtikas ražotājus, iedzīvotājus aktīvi sniegt savu redzējumu par jauno KLP. Šī ir tā reize, kad laukos dzīvojošajiem skaļas protestēšanas vai klusas ņurdēšanas vietā ir iespēja līdzdarboties pašiem savas nākotnes «spēles noteikumu» izstrādāšanā. Apspriešanās par kopējās lauksaimniecības politikas jaunajiem mērķiem jūsu novadā un Eiropas Komisijas tīmekļa vietnē (http://ec.europa.eu/agriculture/cap-debate) notiek līdz 2010. gada 3. jūnijam. Patlaban francūži un vācieši ir aktīvākie.Mans aicinājums – piedalīties! Latvija var! Ne tikai hokejā vai «koru karos». Latvijas cilvēki var piedalīties politikas veidošanā Eiropā, tādējādi dodot uzdevumu arī savai valdībai, kādu lauksaimniecības politiku vēlamies redzēt pēc 2013. gada, jo kāda tā būs – tas atkarīgs no Latvijas, kā arī vēl 26 valstu valdību un sabiedrības priekšlikumiem un mākas vienoties. Iveta Šulca, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja
