Ierosmi kaut ko vairāk uzzināt par Valentīnas kundzes bibliotēku guvu Skolu valdes Metodiski informatīvajā centrā, kur bibliotekāre Linda Langenfelde iepriecināta rādīja grāmatas, kuras atnesuši atsaucīgie dāvinātāji – gan privātpersonas.
Ierosmi kaut ko vairāk uzzināt par Valentīnas kundzes bibliotēku guvu Skolu valdes Metodiski informatīvajā centrā, kur bibliotekāre Linda Langenfelde iepriecināta rādīja grāmatas, kuras atnesuši atsaucīgie dāvinātāji – gan privātpersonas, gan izdevniecības.
Arī Domes priekšsēdētājs dāvina grāmatas
Atsaucīga bija skolotāja V.Fiļipova no Līvbērzes. Labas grāmatas dāvināja apgāds «Norden», kuru vada Ilze Kačevska, – izdevēja un tulkotāja –, arī citas izdevniecības deva savu artavu. Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs jelgavnieks Andris Tomašūns dāvināja četrus apjomīgus Oksfordas vārdnīcu sējumus. Patīkami, ka Draudzīgajam aicinājumam atsaucās Jelgavas Domes priekšsēdētājs Uldis Ivans, dāvinādams grāmatas ar ex libris un ierakstu «Jelgavas skolotājiem – Ivanu ģimene».
Grāmatas no savas bibliotēkas piedāvāja arī Valentīnas kundze. Izlasījusi laikrakstā aicinājumu, viņa atcerējās nu jau aizsaulē aizgājušā vīra Ādolfa Poda vēlēšanos grāmatas dāvināt bibliotēkām.
Ar Valentīnas kundzes grāmatām iepazinās speciālisti no metodiskā centra un bērnu bibliotēkas, kas daudzus izdevumus atzinapat par bibliogrāfiskiem retumiem, un ar prieku pieņēma dāvinājumu.
Izrādās, ka grāmatai ne vienmēr vajag būt ļoti senai, lai kļūtu par retumu. Ādolfam Podam tikai nedaudzas grāmatas bija saglabājušās no pirmskara laikiem, kad viņš, valsts stipendiāts būdams, studēja Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē.
– Viņš būtu labs žurnālists, skolotājs – diez vai, – saka dzīvesbiedre. Taču dzīvē pilnībā neīstenojās neviena no šīm iespējām, jo Jelgavas laikrakstu «Nacionālā Zemgale» un «Zemgale» literāro redaktoru un redakcijas sekretāru, vēlāk lauksaimniecības žurnāla «Darbs un Zeme» Literārās daļas vadītāju Ā.Podu 1947. gada novembrī apcietināja. Nākamā gada martā par «dzimtenes nodevību, pretpadomju aģitāciju un slepenu ziņu izpaušanu» notiesāja uz desmit gadiem. Pēc atgriešanās Ā.Podam darbs atradās tikai betonētāju brigādē, pēc tam, kad veselības vairs neļāva, viņš strādāja sanitāri epidemioloģiskajā stacijā par dezinfektoru.
Betonētājs pērk grāmatas par valodniecību
Patiesībā šeit stāsts tikai varētu sākties, jo grāmatu bijušajam īpašniekam visu mūžu bija saglabājusies neparasta interese ne vien par literatūru, bet arī par valodniecību. Ilgus gadus Ā.Pods dziedāja Jelgavas skolotāju korī, it kā vēlēdamies šādi saglābāt saikni ar inteliģenci, un visu laiku pirka, lasīja un krāja grāmatas par latviešu valodu un literatūru. Visai grūti ir iedomāties betonētāju, kas pērk un pēta «Latviešu valodas sinonīmu vārdnīcu», V.Valeiņa «Latviešu lirikas vēsturi», R.Veidemanes «Latviešu valodas leksisko sinonīmiju», A.Blinkenas «Latviešu interpunkciju», A.Lauas «Latviešu leksikoloģiju», «Latviešu valodas kultūras jautājumu» divdesmit laidienus. Tās, protams, nav visas grāmatas, kas savu mājvietu tagad atradušas Metodiski informatīvā centra bibliotēkā, kur ar tām var iepazīties pedagogi un pedagoģijas studenti.
– Draudzenes teica: tev jau viņš staigājošā enciklopēdija. Itin bieži Ādolfs mani palaboja: nesaki «kad», jāsaka «ka»! – atceras Valentīnas kundze. – Viņš pirka arī daiļliteratūru, patika Ārijas Elksnes dzeja, Rainis, liekas, ne visai, tāds man palicis iespaids. Mīļi bija R.Blaumanis, K. Skalbe. Pasakas vispār ir gudra lieta, viņš teica. Tā arī bērnu bibliotēkai varēju daudz grāmatu atdot.
Raksta atmiņu vēstījumu par četrkājaino draugu
– Kur tad betonētājs varēja izpaust savas spējas un talantu? – rūgti nosaka Valentīnas kundze. Bet tad viņa atnes lapu ar skumjas noskaņas dzejoļiem un liela izmēra kladi ar rūtiņu lapām. Tas ir filosofisks, smeldzīgs atmiņu vēstījums par laiku un piedzīvojumiem kopā ar četrkājaino draugu Parisu.
– Nopirkām suni, vienojāmies, ka es barošu, bet vīrs vedīs pastaigās. Jaunībā viņš bija nodarbojies ar sportu, nu formu palīdzēja uzturēt suns. Uzdāvināju grāmatu par dresūru, sākās braucieni uz Rīgas suņu «skolu» papildināt zināšanas. Abi bija spējīgi, – Valentīnas kundzes balsī jūtu smaidu, – pēc dažām dienām suns saprata visas komandas.
Stāstīto apliecina 18 medaļas, kas kādreiz greznojušas ģimenes mīluli. Var tikai nojaust dzīvnieka nozīmi Vorkutu un Noriļsku pārdzīvojušā vīra dzīvē, taču uzrakstītās apceres un vēstules sniedz priekšstatu ne vien par cilvēka un suņa draudzību, bet arī par neparastu literāro talantu, kam nebija lemts uzplaukt un gūt patiesu piepildījumu. Pamazām atmiņas par suņa ciešanām slimības laikā savijās ar paša saimnieka sāpju izjūtu, jo savu uzvaras gājienu bija sākusi limfoleikoze.
– Būtu ilgāk dzīvojis, ja nebūtu izsūtījuma, – saka dzīvesbiedre.
Pēdējais atmiņu ieraksts sākas ar vārdiem «Tā, nu esmu laikam nonācis pie brīža, kad būs jāpāriet Rubikona…». Tas bija 1992. gada pavasarī…
«Ar grāmatām ir kā ar uguni pavardā: mēs šo uguni nesam no saviem kaimiņiem, mēs saglabājam to savā mājā un dalāmies tajā ar citiem. Un tas pieder mums visiem,» tā raksta pateicībā Metodiski informatīvā centra bibliotekāre. Ādolfa Poda grāmatas tagad dzīvo otru mūžu.
