Līdzšinējā nozares attīstība, kad pārspīlēti un nepārdomāti investējām infrastruktūras objektos un aizvien vairāk un vairāk līdzekļu novirzījām augstām slimnīcu tehnoloģijām, bieži nekritiski sekojot farmācijas un medicīnas iekārtu industrijas piedāvājumam, novedusi pie tā, ka ne vairums nozarē strādājošo, ne vairums iedzīvotāju tā īsti nesajuta, ka valsts finansējums veselībai tā sauktajos «treknajos» gados ir gandrīz dubultojies. To sajuta mazākums – tie pacienti, kuriem tikai šīs jaunākās un dārgākās ārstēšanas metodes bija vienīgās iespējamās veselības saglabāšanai. To sajuta arī mazākums nozarē strādājošo – tie, bez kuru atbalsta industrijas inovācijas nevarēja tikt ieviestas ikdienas praksē un iekļautas valsts apmaksātos tarifos vai zāļu sarakstos.Vienlaikus neredzējām, ka tiek sasniegti tādi agrākajos gados izvirzītie mērķi kā vidējais paredzamais mūža ilgums, no slimībām brīvo, kvalitatīvo dzīves gadu skaits mūsu iedzīvotājiem, jaundzimušo mirstība. Valsts medicīnas sistēmu, kurai jābūt vairāk orientētai uz pacientu kā uz klientu, «zvanu draugam» – kādam sistēmā strādājošam speciālistam nopietnāku problēmu gadījumā vai īpašu pateicību ārstam –, turpināja uzskatīt par sava veida papildu garantiju ja ne labākai un savlaicīgākai ārstēšanai, tad vismaz uzmanīgākai attieksmei gan.Ir tikai dabiski, ka nozaru vadošie profesionāļi veido sabiedrisko viedokli par jaunu ārstniecības metožu un tehnoloģiju ieviešanas lietderību. Nav nekā nosodāma, ja ir vēlme nekavējoties to labāko nodrošināt arī pacientiem. Tomēr ir naivi ticēt, ka firmu atbalsts ārstu tālākizglītības pasākumiem, iesaistīšana apmaksātos jau tirgū esošu produktu klīniskajos novērojumos ir tikai absolūti nesavtīga labdarība. Patiesībā tā nekad nav labdarība un no katra ieguldītā lata agri vai vēlu tiek gaidīta maksimāla atdeve, panākot to, ka produkts tiks patērēts, turklāt par cenu, kas ar uzviju kompensēs ieguldījumus. Nepanākot līdzsvaru starp valsts finansiālajām iespējām un ārstu dabīgo vēlmi izmantot inovāciju priekšrocības, ir izveidojusies situācija, kad uzsvars nav ticis likts uz tām veselības aprūpes neatņemamajām daļām, kuras izmaksu un kopējo ieguvumu ziņā ir neapšaubāmi efektīvākas un vairumam iedzīvotāju visnepieciešamākās. Šobrīd, kad ir mazāks finansējums nozarei, kā arī izsīkuši iedzīvotāju veidotie uzkrājumi, redzam, ka slimnīcās nonāk aizvien vairāk cilvēku, kuru veselības aprūpe mājās, pie ģimenes ārsta vai ambulatorā iestādē nav bijusi pietiekama vai arī nav atbilstoši lietotas izrakstītās zāles. Šādā situācijā, jau vairākus gadus pēc kārtas «izsitot» papildu līdzekļus nozarei un ieguldot tos pamatā tikai slimnīcās, mēs nepārtrauksim apburto loku, kad nonākšana stacionārā reizēm ir vienīgā iespēja beidzot saņemt kvalitatīvu, bet diemžēl tikai īslaicīgu un ļoti dārgu palīdzību. Apstākļos, kad vairums slimību ir hroniskas un vecākiem cilvēkiem to nereti ir vesels kopums, ārstēšanās slimnīcā paasinājuma vai komplikāciju gadījumā ir tikai neliela daļa no nepieciešamās palīdzības. Šī atziņa, protams, nekādā veidā nemazina slimnīcu lomu neatliekamas un augsta līmeņa sekundārās un terciārās palīdzības sniegšanā. Tomēr, kad pacientam aizvien vairāk var palīdzēt, viņam ārstniecības iestādē pavadot tikai dažas stundas vai vienu dienu, kā arī apstākļos, kad sakarā ar nācijas novecošanos aug tieši vecu un hronisku slimnieku īpatsvars, slimnīcām jāmainās un aizvien lielāka pakalpojumu daļa jānodrošina ambulatori vai dienas stacionāros. Slimnīcas gultu skaita samazināšana un līdz ar to nevajadzīgās infrastruktūras atbrīvošana vai nodošana sociālās aprūpes funkciju nodrošināšanai pašvaldībām ir rezultāts, nevis primārais mērķis. Tas jāsasniedz, stiprinot aprūpi, ko var nodrošināt ģimenes ārsts kopā ar primārajā aprūpē, tostarp mājas aprūpē, strādājošajām māsām un ārstu palīgiem, palielinot iespējas bez ievērojamiem papildu maksājumiem saņemt valsts kompensētās zāles daudz plašākam slimību klāstam.Esošā finansējuma sadales sistēma, balstoties uz neskaitāmas reizes labotajiem Ministru kabineta noteikumiem, kuru vairāk nekā 500 lapaspusēs ir mēģināts paveikt neiespējamo, ir jāmaina. Spēles noteikumi jāpadara vienkāršāki kā pacientam, tā pakalpojuma sniedzējam. Aktuālie pārmetumi no dažādu slimnīcu vadītājiem par to, ka finansējuma sadalījums kādām atsevišķām slimnīcu funkcijām ir nepietiekams, ir pamatoti. Steiga, nepieciešamība veicamā darba apjomu pieskaņot samazinātajam finansējumam, lokālo īpatnību pilnīga neizdiskutēšana, šo noteikumu pielāgošana attiecīgām slimnīcām vai to grupām nav noliedzama. Noteikumos, kuros jāparedz un precīzi jādefinē visas iepriekšminētās prasības, reizēm pazūd pat formāla saskaņošana ar sociālajiem partneriem. Tomēr ir tikai objektīvi, ka traumpunktos, kuros tāmes finansējuma apstākļos pie mazas noslodzes viena pacienta aprūpe izmaksā vairāk nekā 80 latu, kamēr citos četras un piecas reizes mazāk, par paveikto speciālistam vienlaikus nodrošinot plānveida ambulatoro pieņemšanu, netiek samaksāts dubultā. Tāpēc jau pirmajā tikšanās reizē ar slimnīcu vadītājiem vienojāmies, ka galvenais ir kopīgais iestādes finansējuma apmērs un slimnīcas ir ne tikai komercsabiedrības. Uzņēmuma vadītājam jādomā sociāli atbildīgi, lai ar pieejamo finansējumu sniegtu iespējami kvalitatīvāko pakalpojumu apjomu iedzīvotājiem. Plānojot pārmaiņas, jāņem vērā ne tikai nozares profesionāļu viedoklis, bet arī citu nozaru ekspertu redzējums. Uzskatu, ka, norimstot sākotnējām emocijām un novirzot veselības aprūpei līdzīgu finansējumu no iekšzemes kopprodukta kā kaimiņvalstīs, iedzīvotāji jau tuvākajos gados redzēs patieso ieguvumu – kvalitatīvu, pieejamu un izmaksu efektīvu veselības aprūpi.
