Sakarā ar savādo ziemu Zemgalē raža šogad noteikti būs mazāka nekā parasti.
Sakarā ar savādo ziemu Zemgalē raža šogad noteikti būs mazāka nekā parasti. Tas nozīmē, ka labības tirgus zemniekiem būs pieejamāks un varbūt nebūs tā kā citos gados, kad pārstrādātāji vai sezonas vidū paziņo, ka labību jau uzkrājuši, cik vajag. Šogad prognozēju, ka esmu guvis mazāk, bet ātrāk realizējamu produkciju.
Joprojām tirgu būtiski ietekmē graudu iepirkšana intervencē. Manuprāt, un tā runā arī zemnieku aprindās, uz pašreizējo valdību iedarbojies pārstrādātāju lobijs. Tādēļ palielinājusies spriedze attiecībā uz mazajiem zemniekiem. Valstij pietrūcis nieka 300 000 latu. Intervences cena ir samazināta. Daudzi zemnieki gaidīja, ka intervences modelis Latvijā tiktu piemērots ES modelim. Tomēr graudu intervences cena kļuvusi zemāka nekā ES, līdz ar to sagaidāma spriedze to zemnieku vidū, kas ražo graudus, bet kam nav savas glabātuves, tādēļ izaudzēto steigšus nodos glabāt pārstrādātājiem. Tā ir zināma atkarība, morāla dilemma, kuras dēļ zemnieks ir spiests atdot savu preci pat par dempinga cenām. Tas, protams, nav mazo zemnieku interesēs.
Labi, ka pirms gadiem trim Zemgalē tapa kooperatīvs «Latraps», kas nepārtraukti kāpina gan jaudu, gan savu ietekmi labības tirgū. Pēc zemnieku iniciatīvas tapis uzņēmums, kas saviem spēkiem mēģina veidot milzīgu glabātuvi un kas nu jau vairākus gadus veiksmīgi nodarbojas ar rapša sēklas eksportu. Tas ir, ne tikai popularizē šo kultūru, bet arī to ievieš Latvijā. Ir pamats domāt, ka līdzīgas kooperatīvās sabiedrības jau drīzumā veiks tādas kā bufera funkcijas tirgū. Tiesa, ieguvēji ir tikai šā kooperatīva biedri, tas ir, tikai daļa Latvijas lauksaimnieku. Tiem, kuri nav «Latraps» biedri un kuriem pašiem nav savu glabātuvju, situācija ir vairāk vai mazāk nožēlojama: var gadīties, ka daļa zemnieku graudus nodos pat par cenu, kas zemāka par pašizmaksu. Tātad kaut kur kaut kas nav nostrādājis – ja ne valstiskā līmenī, tad vismaz nevalstiskās interesēs. Palielināsies spriedze. Lai gan tieši valsts interesēs ir to novērst.
Tādi ir būtiskākie momenti jaunās ražas gaidās, kas mani uztrauc gan kā Latvijas Zemnieku saeimas padomes priekšsēdētāju, gan kā zemnieku un latviešu lauksaimnieku sabiedrības locekli neatkarīgi no tā, par kuru valsts reģionu –Latgali, Zemgali vai citu – būtu runa sakarā ar graudiem. Kā tas viss beigsies? Vai mana prognoze piepildīsies vai ne? Līdz šim katru gadu tā piepildījusies: viena daļa zemnieku visu laiku strādā ar ienākumiem, kas ir zemāki par pašizmaksu. Tāpēc nav ko brīnīties, ka no Latvijas laukiem aiziet strādāt griboši cilvēki. Mēs pat it kā deklarējam, ka «mazajiem ir jāizmirst» – tie ir slavenie Andra Šķēles vārdi. Īstenībā vairāk vai mazāk tā ir valsts interese. Rodas spriedze, cilvēks to neiztur. Un cik ilgi tā var strādāt? Tātad intervences modelis nav izdevies un tas ir jaušams pārstrādātāju lobijs. Viņu interesēs. Grib lētāk nekā parasti iepirkt graudus. Mums, audzētājiem, līdz šim vairāku gadu laikā nav izdevies to novērst. Laikam mums trūkst nepieciešamās ietekmes, kāda ir pārstrādātājiem.
Līdzīgi iekārtots visā pasaulē, bet tajā pašā laikā, it kā pastāvot intervencei arī citās valstīs, tur tomēr vairāk rēķinās ar produkcijas pašizmaksu.
