Pēdējā laikā «Ziņās» publicētas lasītāju vēstules, kurās dažādi vērtēta Jelgavas baptistu draudzes darbība.
Pēdējā laikā «Ziņās» publicētas lasītāju vēstules, kurās dažādi vērtēta Jelgavas baptistu draudzes darbība.
Pēc tam, kad 20. jūlija «Ziņu» numurā anonīmas «jelgavnieces» skatījumā Jelgavas baptistu dievnams pārvērtās par izklaides namu, sekoja vairākas atbildes vēstules, kuru autores, noliedzot pret draudzi izvirzītos apvainojumus, jautā, vai «jelgavnieces» nolūks publiskot nesaskaņas draudzē ir kristieša cienīga rīcība.
Godīgi sakot, neesmu kristīts, tādēļ par kristieša cienīgu rīcību neņemos spriest. Šābrīža domas savā galvā vēlos publiskot tādēļ, ka, manuprāt, visi mēģinājumi papildināt Mozus baušļus beigušies ar atzinumu, ka to pašu «veco» ievērošana ir, kā mēdz sacīt, ticības jautājums. Nu jau labu laiku meklējot atbildi uz to, esmu uzdūries tikai jautājumiem. Pagaidām diviem: Annas Bāliņas kundzes jautājumam 1. augusta numurā, vai ir ētiski publicēt anonīmas vēstules, un – tavu postu – paša Kristus (varbūt vismaz mācekļa Mateja?) jautājumam rakstu mācītājiem, vai ticība nākusi no debesīm, vai no cilvēkiem.
Ja tieši farizeji (odžu dzimums, pēc citas versijas – rakstu zinātāji), atbildot «mēs nezinām», radījuši tā sauktos profesionālās ētikas kodeksus, kas, starp citu, tiek piemēroti arī žurnālistiem, mani, iespējams, arī Bāliņas kundzi, interesē, vai tikai tādēļ avīzes publicē anonīmas vēstules, pēc autoru lūguma neizpaužot konkrētus uzvārdus.
«Ticības lietu» interesentiem, iespējams, pazīstams apofātiskās jeb noliedzošās teoloģijas jēdziens. Proti, apliecinot ticību kādam «objektam», tiek sacīts, kas šā objekta nav. Un nekā «pozitīva». To pieminu ne jau tādēļ, ka šāda metode plaši tiek izmantota reliģiskajos (un ne tikai reliģiskajos) disputos, bet gan tādēļ, ka ar manām runasspējām nepietiek, lai pateiktu, uz kādas ticības pīlāriem balstās mana, kur nu vēl Bāliņas kundzes, ētika.
Citādi baznīcu, kā jebkuru pasaulīgu institūciju, kritizēt ir ne tikai atļauts, bet, manuprāt, arī vēlams. Un šādā gadījumā iemesli anonīmu vēstuļu publicētājiem un anonīmiem autoriem ir tie paši – kas notiks ar Dieva jēru? Vēl bez manām un Bāliņas kundzes kopējām bažām, ka līdztekus cienījamiem reliģiskiem darbiniekiem preses slejās tikšu nomelnots (-ta) es.
