Septītās Saeimas vēlēšanas vairs nav aiz kalniem. Pamazām uzvirmo priekšvēlēšanu kaislības. Viena no pirmajām politiskajām darbībām ir KRITIKA.
Septītās Saeimas vēlēšanas vairs nav aiz kalniem. Pamazām uzvirmo priekšvēlēšanu kaislības. Viena no pirmajām politiskajām darbībām ir KRITIKA. Tā ir daudzveidīga un pilnīgi neapsīkst nekad. Būdams vēlētājs, mēģināju orientēties kritikas daudzveidībā.
Kā liecina zinātniskās un beletristiskās publikācijas globālos, reģionālos un pat lokālos masu saziņas līdzekļos (žurnālos, avīzēs un proklamācijās) kritikai ir daži pamatveidi un neskaitāmas papildu un pārejas formas. Ja par klasifikācijas kritēriju pieņem kritikas un kritizējamā objekta mijiedarbību, var izdalīt trīs kritikas pamatveidus.
Pirmkārt, konstruktīvā kritika, kas ne tikai labvēlīgi uzrāda kādas personības, organizācijas, struktūras, procesa vai rīcības kļūdas, bet arī dod rekomendācijas šo kļūdu novēršanai. Šī kritika pamatojas rūpīgā kritizējamā objekta izpētē un dziļā izpratnē. Konstruktīvā kritika aug un pilnveidojas atbilstoši kritizējamā objekta pārmaiņām. Tā uztur un stimulē objekta attīstību.
Otrkārt, kvazi- (it kā) vai pseido- (viltus) konstruktīvā kritika, kas operē ar ļoti sarežģītiem terminiem un ir vērsta ne tikdaudz pret reāliem objekta trūkumiem, cik pret iedomātām vai pierakstītām negācijām. Objekta izpēte un izpratne šai kritikai ir mazsvarīga. Galvenais ir sava gudrā paštēla radīšana. Objektu attīstību šī kritika parasti neietekmē.
Treškārt, destruktīvā jeb graujošā kritika. Tās galamērķis ir kritizējamā objekta iznīcināšana ar lozungu: «Mēs jaunu pasauli sev celsim!» Vēsture ir atzīmējusi veselu destruktīvo kritiķu plejādi, sākot ar Marksu, Ļeņinu, Staļinu, Hitleru un Zīgeristu pasaulē un beidzot ar Juri Bojāru, Gundaru Valdmani (kritizējamo E. Repši vajag pakārt), Armandu Māliņu un citiem Latvijā.
Destruktīvā kritika vairumā gadījumu ir kritiķa eksistences veids. Tās pamatā ir vajadzība kompensēt savus fiziskos vai garīgos defektus. Mūsdienās šo kritikas veidu piekopj indivīdi, kas sava mazā fiziskā vai garīgā auguma dēļ jūtas apdalīti vai arī tādi, kas savu personisko kļūdu, ietiepības, nevarības vai muļķības dēļ ir izpostījuši (nav radījuši) savu un savu tuvinieku labklājību. Viņiem, lai saglabātu savu pašcieņu, nekas cits neatliek kā par savu nelaimju vaininiekiem pasludināt citus – kaimiņus, krievus, žīdus, ārzemju aģentus, bijušos vai esošos čekistus un komunistus, deputātus, ministrus, partijas, Saeimu un valdību. Vai nu katru atsevišķi, vai visus kopā. Tā kā visiem minētajiem iespējamiem kritikas objektiem tiešām piemīt kaut kādi trūkumi, kļūdas, nepilnības vai pat noziedzīga rīcība pagātnē vai tagadnē, tad tiem visiem tiek pierakstīti arī visļaunprātīgākie nodomi ne tikai pret pašu kritiķi personīgi, bet arī pret «visu latviešu tautu». Un tad nu kritiķis tikai lādē un šauj ar vislielākā kalibra kritikas lielgabaliem pa izraudzītajiem mērķiem tā, lai to vietā paliktu tikai melni kūpoši caurumi.
Destruktīvie kritiķi reizēm mēdz apvienoties grupās, dibināt kopas, biedrības, kustības vai pat partijas. Demokrātiskā situācijā šādas struktūras parasti ir nestabilas, jo iznīcinošā kritika ātri vien sāk darboties šīs struktūras iekšienē un tā «uzsprāgst».
Civilizācijas vēsturē līdz šim ir zināma tikai viena destruktīvo kritiķu izveidota liela struktūra, kas eksistēja vairāk nekā septiņdesmit gadu. Bet tā eksistēja uz totalitārisma bāzes. Tā savas pastāvēšanas vārdā realizēja masveida savu elementu (cilvēku – skrūvīšu) fizisku iznīcināšanu. Gados vecāki lasītpratēji droši vien atceras, ka šīs struktūras ideoloģijas pamatā bija politekonomijas, pastāvošās sabiedriskās kārtības un garīgo (t. s. buržuāzisko) vērtību graujoša kritika.
Līdzās minētajiem trim kritikas tipiem eksistē dažādi pārejas veidi. Piemēram, kritika, kas laika gaitā nemainās, mainīgā situācijā no konstruktīvas var kļūt par destruktīvu vai kavējošu. Pirms desmit gadiem Latvijā pastāvošās iekārtas, Molotova – Ribentropa pakta un Latvijas okupācijas kritika bija ļoti efektīva un konstruktīva. Tā stimulēja mierīgo mazasiņaino Latvijas neatkarības atgūšanas procesu. Šodien, kad apstākļi ir būtiski mainījušies, atkārtot šo parādību kritiku ar desmit gadu vecām frāzēm un lozungiem drīzāk ir destruktīvi nekā konstruktīvi no Latvijas attīstības viedokļa.
Pieņemot lēmumu, par kuru sarakstu balsot, laikam būtu ieteicams analizēt par šo sarakstu publicēto vai sarunās izteikto kritiku un tikai tad rīkoties.
