Pirmie ordeņi kā apbalvojums tikuši pasniegti jau 13. gadsimta nogalē.
Pirmie ordeņi kā apbalvojums tikuši pasniegti jau 13. gadsimta nogalē. Zviedrijā Serafima ordenis (I šķira) dibināts 1285. gadā, bet Portugālē Sv.Tjago ordenis – 1290. gadā. Savukārt Vatikāns Kristus ordeni nodibinājis 1322. gadā, angļu Bikšu lentas un Pirts (Bath) ordenis parādījies 14. gadsimta nogalē.
Nav zināms, kurš pirmais no Kurzemes hercogistes latviešiem ticis pie kāda no ārzemju ordeņiem. Iespējams, tas bijis zviedru armijas virsnieks, Piebalgas zemnieks Ansis Franks, kas dabūjis zviedru Šķēpa ordeņa (dibināts 1322. gadā) kādu no sešām šķirām. Savukārt kādu angļu, franču vai dāņu ordeni varētu būt ieguvis 17. gadsimtā vairākās rietumvalstu armijās karojušais kuršu ķoniņu dzimtai piederošais kurzemnieks pulkvedis Peniķis.
Kurzemē pirmā ordeņa dibinātājs ir īsu mūžu nodzīvojušais hercoga Jēkaba mazdēls Frīdrihs Vilhelms (1692-1711). Viņš parakstīja Atzinības ordeņa statūtus. Ordenim bija tikai viena šķira, to nēsāja ap kaklu īkšķa platuma gaiši sarkanā lentā ar sudraba maliņām. Pati ordeņa nozīme bija balti emaljēts maltiešu krusts ar zelta bumbiņām visos astoņos stūros. Krusts karājās zelta gredzenā. Ordeņa priekšējā ovālā vidus medaljonā bija Kurzemes ģerbonis emaljā, dabiskās krāsās. Ordeņa otrā pusē vidus medaljonā bija monogramma FV. Ordeņa kavalieru skaits nedrīkstēja pārsniegt 24. Frīdriha Vilhelma laikā ordenis ticis pasniegts 18 priekšzīmīgiem un godīgiem pilsoņiem. Vēl 1939. gadā viena šā ordeņa zīme esot glabājusies Jelgavas muzejā.
Interesanti atzīmēt, ka 1698. gadā Kurzemē Frīdriha Kazimira atraitne Elizabete Sofija nodibinājusi privātu ordeni sava vīra piemiņai. Tas atveidojis kvēlojošu sirdi, un uz tā bijis Frīdriha Kazimira vārds un viņa devīze – tulkojumā: uzticams, pastāvīgs, atklāts. To saņēmuši hercoga tuvākie līdzgaitnieki.
Daļēji saglabājot seno Atzinības ordeņa formu, 1938. gadā Latvijā tika nodibināts Atzinības krusts, un par pirmo tā kavalieri kļuva Vēstures institūta direktors A.Tentelis. Šā krusta 2. pakāpi saņēmusi Aspazija un vēsturnieks K.Straubergs. Ar ordeņa ceturto šķiru apbalvots 341, ar piekto – 1314 Latvijas pilsoņu.
Vēlākos laikos latvieši tapa apbalvoti ar Krievijas caru ordeņiem. Tā, Pētera I nodibinātā Sv.Andreja ordeņa pirmo kavalieru vidū ir kāds no zviedru armijas krievu pusē pārgājis rotmistrs Rodions Hristionovičs Bau(e)rs (vēlāk varonības dēļ iecelts ģenerāļos), kas, pēc vēsturnieka E.Andersona versijas, varētu būt cēlies no Kurzemes vai Vidzemes latviešu brīvzemniekiem. No zemgaliešiem šo ordeni saņēmis hercogs Ernsts Bīrons, turklāt tas nav bijis vienīgais viņa apbalvojums. Bīrona krūtežu rotājis arī 1725. gadā dibinātais Aleksandra Ņevska ordenis. Par varonību kaujas laukā to saņēmuši arī Ernsta Bīrona brāļi Kārlis un Gustavs.
Vairāki no Krievijas ordeņiem deva tiesības iekļūt muižniecībā un nodrošināja augstas pensijas.
Interesanti, ka vienīgais no baltiešiem, kas saņēmis Krievijas Sv.Georgija ordeņa visas četras šķiras, bijis pazīstamais karavadonis no 17. gadsimtā Rīgā ieceļojušās skotu ģimenes nākušais Barklajs de Tolli – dzimis Pamūšas muižā, kristīts Žeimes baznīcā. Savukārt vienīgais Jelgavā dzimušais Sv.Georga ordeņa trīs pakāpju kavalieris bijis Krimas kara varonis ģenerālis E.Todlebens (1819-1854). Pirmais no latviešiem ar šo ordeni varējis lepoties Piebalgas brīvzemnieka dēls majors Laimiņš, kura mazdēls, laikiem un kungiem mainoties, sevi dēvējis jau par fon Laimingu…
Sv.Georga ordeņa statūti tikuši vairākkārt pārstrādāti, līdz 1913. gadā noteikts Sv. Georgija (Sv.Jura) ordenis ar četrām šķirām un ieroci – zobenu – virsnieku apbalvošanai, kā arī Sv.Jura medaļa (četras šķiras) ierindnieku un medicīniskā personāla apbalvošanai.
Krietns ir bijis latviešu karavīru un virsnieku pulks, kam dažādu pakāpju Krievijas ordeņi un medaļas tikušas, sākot no 18. gadsimta. Taču ordeņus varējuši saņemt arī Krievijas civildienestā strādājošie, viņu nopelnus apliecinājuši Sv. Staņislava un Sv.Vladimira ordeņi.
Jāatzīmē, ka tajos laikos latviešiem tikuši arī citu zemju ordeņi. Tā, karotāji apbalvojumus saņēmuši Bulgārijā, tostarp ārsts salgalietis J.Tālbergs, kurš piedalījies krievu turku karā (1877-1878). Savukārt Serbijas valsts ordeni saņēmis «Lāčplēša» autors, tolaik Krievijas armijas virsnieks Andrejs Pumpurs. Pagājušā gadsimta beigās Abesīnijas ķeizara apbalvoto vidū bijis arī kāds kara ārsts latvietis, bet Marokas kaujas laukos kāds cits latvietis ieguvis Francijas Goda leģiona ordeni. Buhāras emīra ordenis ticis farmaceitam zemgalietim P.Reinhardam, bet emīra Zelta zvaigzne piešķirta nākamajam Latvijas brīvvalsts ģenerālim J.Auzānam.
Tāds, lūk, garš bijis vēstures ceļš līdz mūsu pašu – Latvijas – Lāčplēša un Triju Zvaigžņu ordenim.
Vēl tikai maza piebilde: mazā Kurzemes hercogvalsts ar savu Atzinības ordeni ir pieminēta visos par ordeņiem sarakstītos izdevumos dažādās valodās līdzās visām lielajām valstīm un eksotiskajām zemēm.
