Pirms dažiem gadiem uz plakātiem ceļu malās un plašsaziņas līdzekļos cita pēc citas sāka parādīties aizvien biedējošāka satura reklāmas. Izmantotie līdzekļi, piemēram, ratiņos sēdošu invalīdu aicinājums «Dzer, brauc, pievienojies!», ne visiem šķita pieņemami. Līdztekus tam likumdevējs strauji palielināja sodus par braukšanu dzērumā, kārtības sargi daudz stingrāk sāka vērsties pret drošības jostu nelietošanu un bērnu pārvadāšanu bez autokrēsliņiem, tika ieviesta soda punktu sistēma. Lai kā lielai daļai braucēju tas nepatika, rezultāts ir acīmredzams – vēl pirms gadiem pieciem, desmit Latvija bija starp Eiropas valstu melnajām līderēm ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo ziņā, taču nu upuru skaits (pērn 254 cilvēki) krities uz pusi un atgriezies tālā 1985. gada līmenī, kad automašīnu uz ceļiem bija stipri mazāk. Karstais laiks šokē ar jauniem cipariem – trijās dienās no ūdenstilpēm izvilkti septiņi noslīkuši cilvēki, vēl divi nav atrasti. Tveicīgu nedēļas nogaļu šovasar būs vēl daudz, un brīvlaiks, kad bezdarbības mākti pusaudži cauras dienas pavadīs pie upēm un ezeriem, nav pat sācies. Ja neskaita glābšanas dienesta regulāros, taču ne pārāk pamanītos atgādinājumus neriskēt, nav jūtams, ka valsts šai ikvasaras statistikai pievērstu lielu uzmanību. Taču vajadzētu. Iespējams, patiesi esam par nabagu, lai iekārtotu iespējami drošas peldvietas un vismaz daļā no tām izveidotu glābējposteņus. Tad varbūt atkal jāķeras pie iedarbīgu kampaņu rīkošanas, stāstot, atkārtojot, brīdinot un, ja nelīdz, biedējot? Ja valstij kabata par plānu, mums taču ir talantīgi reklāmas speciālisti un ir uzņēmēji, kuriem ir nauda un vēlme ar labiem darbiem darīt Latvijai labu. Šis būtu viens ļoti konkrēts labs darbs.
