Pētot Latvijas kokapstrādes vēsturi, dokumentos un publikācijās bieži iznācis sastapt Jelgavas uzņēmēja Ludviga Rūtena vārdu.
Pētot Latvijas kokapstrādes vēsturi, dokumentos un publikācijās bieži iznācis sastapt Jelgavas uzņēmēja Ludviga Rūtena vārdu. Nesen man bija gods iepazīties ar viņa mazmeitu Elizabeti Rūtenu, kas dzimusi un augusi Amerikas Savienotajās Valstīs, bet dziļi sirdī glabā savas dzimtas un tēvzemes vēsturi. Rūtenas kundze interesējusies par Ozolnieku pagastu un tā 18. un 19. gadsimta muižām, par ko būtu iespējams rakstīt īpaši. Šoreiz “Novadiņa” lasītājus iepazīstinu ar slavenā Jelgavas uzņēmēja mazmeitas savāktajām atmiņām par vectēvu Ludvigu Rūtenu.
L.Rūtens dzimis Glūdas Klimpju mājās 1886. gada 17. jūlijā. Māju mantoja viņa pusbrālis Ādolfs Neilands – vēlākais Jelgavas pilsētas galva –, bet Ludvigs, beidzis Jelgavas reālskolu, devās pasaules ceļos.
Uzņēmējdarbību L.Rūtens sāka jau pirms Pirmā pasaules kara. Ap 1911. gadu viņš iegādājās Pogu mājas Glūdas pagastā. Viņa brālis Kristaps Rūtens juniors pārraudzīja Pogu saimniecību, un vēl šodien glūdenieki, kas ir ļoti cienījamos gados, zina stāstīt, ka Pogas Latvijas laikā bija paraugsaimniecība. Vectēvs, starp citu, par savu naudu uzcēla un uzdāvināja Glūdas pagastam tautas namu (mūsdienās diemžēl tam vēl nav atrasts izmantošanas veids).
Laukos, bet ne lauksaimniecībā
Šķiet, ka vectēvam Ludvigam lauksaimniecība pārāk neinteresēja, jo pēc laulībām ar manu vecmammiņu Lizeti Bušu (1911. gadā) viņš formāli apmainījās ar sievu ar lauku mājām. Proti, uz manas vecmammiņas Lizetes vārda tika norakstītas Pogas, bet viņas dzimtās Iecavas nonāca vectēva īpašumā. Kā stāstīja mana māte, tas noticis tādēļ, ka vectēvs gribēja atjaunot ķieģeļcepli Iecavās.
To Ozolniekos vecmammiņas tēvs Mārtiņš Bušs nodibināja
19. gadsimtā, un es pieņemu, ka darbība izbeidzās ap 1899. gadu, kad viņš nomira. Ja nemaldos, vecvectēvs Mārtiņš izraka tikai vienu mālu bedri aiz pašreizējās mājas. Vectēvs Ludvigs pēc Brīvības cīņām cepli atjaunoja un arī izraka otru. L.Rūtens brīvajā laikā labprāt uzturējās Iecavās, un viņš arī 1926. gadā uzbūvēja pašreizējo lauku māju netālu no Iecavas upes. Iecavu vecajā lauku mājā, kas bija celta jau 19. gadsimtā, dzīvoja cepļa strādnieki, kuri, kā stāstīja māte, pārsvarā bija latgalieši. Tā atradās tur, kur sākās aleja. Pēc pēdējā kara ēka ir sabrukusi.
Bez sākuma kapitāla
Vectēvam piederēja firma, kas asfaltēja Latvijas ceļus, diemžēl nosaukumu nezinu. Šo ģimenes leģendu stāstīja tēva brālēns Oskars Pūre. Kad vectēvs Ludvigs atgriezās no brīvības kariem (viņš bijis strēlnieks), viņam piederēja tikai zirgs un rati. Taču kopā ar inženieri Georgu Sakni abi nodibināja firmu, lai piedalītos valsts ceļu un tiltu būves konkursos. No minētās sadarbības arī radās mana vectēva bagātība. Firma turpināja darboties arī Ulmaņa laikos. Zināms, ka mans tēvs Boriss Rūtens ieguva grādu kā civilo būvju inženieris un trīsdesmitajos gados pārraudzīja Rīgas – Jelgavas ceļa asfaltēšanu. Firma piedalījās arī citos būvprojektos, piemēram, uzcēla Jelgavas pilsētas peldbaseinu, kas atradās Pasta salā, apmēram tur, kur tagad ir sporta klubs “KC”. Jāpiebilst, ka B.Rūtens šo baseinu projektēja (ir ziņas, ka kara laikā šajās telpās tika izvietoti gūstekņi – A.S.).
Mūsdienās vēl pie veselības un ar labu atmiņu ir inženiera Saknes vedekla Laima, kas dzīvo Jūrmalā. Iznāca jauka sakritība, ka ar inženiera Saknes mazbērniem ļoti sirsnīgi sadraudzējos 1992. gadā, kad Jūrmalā biju apmetusies viņu mājā. Tikai kad pārbraucu uz ASV, uzzināju no mammas, ka mūsu vectēvi senāk bija biznesa partneri.
Vectēvam nevajadzēja atpūtu
Mani vecāki Boriss un Helēna, kaut abi dzimuši Jelgavā, tomēr dvēselē bija rīdzinieki un labprātāk baudīja pilsētas dzīvi izīrētā dzīvoklī Rīgā. Kopā ar onkuli Oskaru Pūri un viņu draugiem skraidīja pa teātriem un it sevišķi uz operu. Atceros, mamma stāstīja, ka reiz vecāki mēģinājuši pierunāt vectēvu Ludvigu atbraukt uz kādu īpašu izrādi, jo, viņuprāt, viņš bija pārāk strādīgs un neprata tā īsti atpūsties (vai neatrada vajadzību). Vectēvam galvaspilsētas izpriecas galīgi neinteresēja, jo, pēc viņa domām, tās nevarēja pārspēt ik vakara lakstīgalu dziedāšanu Iecavās. Pēc Otrā pasaules kara cepli pamazām izdemolēja, tagad šur tur atrodams tikai kāds simbolisks ķieģelis. Abas agrākās mālu bedres ir jauki dīķi, kur zied ūdensrozes.
Īpašumi Jelgavā
Rūtena zāģētava atradās Uzvaras ielā 56a, kur tagad ir tirgus. Ja nemaldos, tur arī bija dzirnavas, jo nezinu, kur citur tās varēja atrasties, un māte, kad skaitīja vectēva īpašumus, dzirnavas pieminēja. Tur arī visiem bija kabineti – vectēvam, tēvam un Oskara onkulim, kas pārraudzīja visu uzņēmumu grāmatvedību un finanses. O.Pūrem Latvijas Universitātē bija iegūts grāds tautsaimniecībā.
L.Rūtenam piederēja Rīgas – Jelgavas autobusa līnija Lapskalna ielā 2a (kur tagad ir Mūzikas vidusskolas pagalms). Tur bija garāžas autobusiem. Vēl īpašums bija tirdziņš Katoļu ielā 10a (kur bija autostāvvieta, bet tagad lielveikals “Rimi”.) Kaut kad pēc vecāku kāzām (1938. gadā) vectēvs izsniedza pilnvaru manam tēvam par visiem uzņēmumiem un paturēja tikai šo tirdziņu, lai, kā mamma man stāstīja, “vecuma dienās viņam būtu ienākumi”.
Rūtenu ģimenes māja Jelgavā atradās Akadēmijas ielā 16a. To sagrāva karš 1944. gada vasarā. Tagad tās vietā ir tukšs laukums blakus “Statoil” benzīntankam. Vēl Rūteniem piederēja īpašums Ganību ielā 82 (tas tika iznomāts kādai dārzniecībai), kā arī Pārlielupē Vecajā ceļā un Kalnciema ielā.
Par spīti zaudējumiem
Tūlīt pēc Otrā pasaules kara vectēvs, vecāmāte un tante Mīce patvērumu atrada Ozolnieku Atvaros. Viņi baidījās atgriezties kādā no mājām, kas viņiem Latvijas laikā piederēja. Kitija Vīnava (Ezernieku mājas saimniece) man stāstīja, ka tad, kad padomju vara deva iespēju vienkāršiem strādniekiem sūdzēties par bijušajiem darba devējiem, neviens par vectēvu nekā slikta neteica. Viņš bija pazīstams kā “labs kungs”. Viņam laimējās, ka uz Sibīriju netika izsūtīts.
Pēc kara Pārlielupē bija saglabājusies kāda dārzniecības piederumu būda (uzcelta jau Latvijas laikā). Tur Ludvigs, Lizete un viņas māsa Mīce pārgāja dzīvot. Līdzi viņi paņēma vienu govi no Pogām. Esmu dzirdējusi citu Rūtenu radinieku stāstu, ka 1940. gadu beigās vectēvs viens pats spējis no tās dārza piederumu būdas izveidot nelielu mājiņu. Arī tas bija diezgan apbrīnojami, ja ņem vērā visu pārdzīvoto un viņa slimošanu ar cukurslimību. Šeit vectēvs mira no sirdstriekas 1951. gada 30. augustā.
Pēcvārds
Atskatoties uz Latvijas Republikas pirmo pastāvēšanas posmu, parasti tos saucam par valsts ziedu laikiem. Visbiežāk tiek skatīta politiskā vēsture, valstsvīru personības, krietni mazāk ekonomiskā un sociālā vēsture. Manuprāt, mums jāzina arī tādi apbrīnas vērti tā laika Latvijas pilsoņi kā Ludvigs Rūtens, kas ar savu darbošanos un uzņēmību veidoja valsts materiālo labklājību.
