Kā LLU mācībspēkam man ir skaidra vīzija par mūsu valsti kā vienu no spēcīgākajiem Ziemeļeiropas reģioniem, kurā ir attīstīta mežsaimniecība un kur arvien meža resursi tiek atjaunoti. Tāpēc es augstu vērtēju Zemkopības ministrijas jaunāko informāciju, ka meža nozare ir pārspējusi pašas optimistiskākās prognozes – koksnes un tās izstrādājumu eksports pērn gada laikā audzis par 10 procentiem. Uzskatu, ka ir svarīgi runāt un sniegt analīzi par meža nozari kā par vienu no mūsu valsts tautsaimniecības stūrakmeņiem, tās problēmām, riskiem un iespējām, turklāt pašlaik tas ir jo īpaši aktuāli. Kāpēc? Labāk par visu pēc kārtas.
Pašlaik ģeopolitiskā situācija spiež bažīgi lūkoties uz Krieviju kā uz nestabilu eksporta partneri. Savukārt meža nozare ir tā, kuru Krievijas neprognozējamība neskar – sankciju ietekme meža nozarē nav jūtama, jo uz Krieviju tās eksports ir pavisam neliels. Latvija attīsta eksportu uz citiem reģioniem – galvenokārt Eiropu, kur esam spēcīgi konkurenti somiem, zviedriem un citiem nozares gigantiem. Protams, Eiropa nav panaceja un tās ekonomikas attīstības rādītājus varētu vēlēties labākus, bet mūsu meža nozare nekoncentrējas tikai uz Eiropu vien.
Arī 2015. gada iesākums nav mazinājis bažas par Krievijas un Ukrainas konflikta ietekmi uz Latvijas ekonomiku, tāpēc mums arvien jādomā un jāattīsta tās nozares, kas ir stabilas, sevi pierādījušas un kuras ražo un eksportē produkciju ar pievienoto vērtību, kāda neapstrīdami ir arī meža nozare. Jāpatur prātā arī tas, ka tieši eksports bija tas, kas Latviju spēja izvilkt no krīzes un nostabilizēt ekonomisko situāciju valstī.
Protams, nevar noliegt, ka latviešiem saistoši arvien licies skaitīt mantru par mežu izciršanu, bet kā zinātnieks varu apgalvot tieši to pašu, ko pērnā gada nogalē ar dažādiem speciālistiem secinājām ekspertu diskusijā Jelgavā par meža nozares lomu un Latvijas ekonomisko neatkarību. Toreiz nonācām pie secinājuma, ka Latvijai meži ir un būs arī pēc daudziem gadiem, tāpēc Krievijas–Ukrainas un pasaules ekonomikas notikumu kontekstā Latvijas mežus ir iespējams un nepieciešams apsaimniekot efektīvāk un intensīvāk, jo mums tam ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi un iespējas.
Lai gan sabiedrībā nereti uzvirmo dažādi mīti un viedokļi, ka meži masveidā tiekot izcirsti un netiekot pienācīgi apsaimniekoti, objektīvi statistikas dati liecina par pretējo. Ikgadējie ciršanas apmēri Latvijā atbilst ilgtspējīgas saimniekošanas pamatprincipiem, un tie nepārsniedz ikgadējo koksnes krājas pieaugumu. Var teikt, ka pašreizējie ciršanas apjomi veido apmēram 70 procentu no potenciāli iespējamiem apjomiem, ko varētu atļauties, saimniekojot mežos ilgtspējīgi, izmantojot jaunākās zinātniskās atziņas un tehnoloģijas. Tajos joprojām varētu gan ogot, sēņot un atpūsties, gan būtu iespējams saglabāt bioloģisko daudzveidību.
Tāpat jāatceras, ka nav svarīgi, cik liela ir mūsu zeme, bet svarīgi – cik efektīvi to protam apsaimniekot. Un šeit nu gan varam teikt, ka mums ir ievērojams izaugsmes potenciāls. Ja salīdzinām rādītājus ar Eiropu, tad Latvijas meži veido divus procentus no visiem Eiropas mežiem, bet mūsu koksnes krāja – 2,7 procentus no visiem Eiropas meža resursiem, kas nozīmē, ka mūsu meži ir kvalitatīvi, mēs apsteidzam citu valstu vidējos rādītājus. Mēs apsteidzam arī kaimiņus lietuviešus un igauņus. Ja pretnostatām Latviju, piemēram, mežu lielvalstij Somijai, tad pēc meža platības tā ir 7,6 reizes lielāka, bet krājas apmēri tajā ir vien 3,6 reizes apjomīgāki nekā Latvijā.
Arī meža statistiskās inventarizācijas dati rāda, ka ikgadējais koksnes krājas pieaugums Latvijā ir 25 miljoni kubikmetru, bet mēs no tā izstrādājam stipri mazāk, tāpēc kopējā koksnes krāja pēdējo piecu gadu laikā ir palielinājusies par 20 miljoniem kubikmetru. Ja pašlaik tiek cirsti apmēram 12 miljoni kubikmetru, ciršanas apjomus būtu iespējams droši palielināt līdz 16 vai 17 miljoniem kubikmetru gadā, ja tiktu nocirstas mazproduktīvās un nekvalitatīvās audzes un atbrīvota zeme produktīvāku audžu veidošanai. Šāda audžu nomaiņa ilgtermiņā mūsu ekonomikai un eksportam dotu jūtamu labumu.
Galvenais – latviešiem būtu vērtīgi apzināties, ka meža nozares attīstība ne tikai dos labumu mistiskai ekonomikai un valstij, bet tās ieguvumi jūtami pie mums atgriežas labāku ceļu, infrastruktūras, lielāku nodokļu, vairāk darbavietu, lielāku pensiju, labākas veselības aprūpes un citu labumu veidā. Tās ir taustāmas un gana saprotamas lietas, tikai mums ir jāapzinās prioritātes un savas stiprās puses. Un māka, spēja un varēšana veiksmīgi darboties meža nozarē vienmēr bijusi mūsu priekšrocība. ◆
Dagnis Dubrovskis,LLU Meža fakultātes dekāns
