Joprojām ausīs skan astoņdesmito gadu beigu un deviņdesmito sākumā dzirdētais sauklis «Kaut pastalās, bet brīvi!». Bija tādi laiki, kad mēs ikdienu nevadījām, intensīvi domādami, kā un kur nopelnīt vairāk. Tolaik prātos un sirdīs valdīja pavisam citas emocijas, domas – par iespēju kļūt brīviem, pašiem noteikt savas valsts dienas kārtību. Pašiem strādāt un pelnīt. Pašiem būvēt savu Dzimteni.
4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšana bija īpaši emocionāla arī man kā pusaudzim, jo, tāpat kā tūkstoši pie toreizējās Ausgtākās Padomes ēkas un simti tūkstošu pie radio un televizoriem, arī es sekoju katrai nosauktajai balsij PAR, kas tuvināja mūs brīvībai. Un tad tas notika! Tajā brīdī ikvienā vietā Latvijā cilvēki laimīgi apskāvās, pat neskatoties, kurš latvietis, kurš ne. Tā bija mūsu visu kopīgā brīvība. Brīvība no komunistiskā žņauga, kas mocīja cilvēkus, bieži vien pat nevērtējot, kādā valodā viņi runā.
Taču pēc tam sekojošajos brīvības gados kaut kas notika. Gluži vai līdzīgi, kā savulaik tika apturēti Bābeles torņa cēlēji, sajaucot viņu valodas… Taču Latvijas sabiedrības šķeltnieki lielākā mērā bija pašu ievēlētie politiķi, jo mēs vēl nepratām vērtēt cilvēku zināšanas (droši vien daudzi arī tagad to neprot), bet vairāk ieklausījāmies tajā, kurš skaļāk bļāva un meistarīgi mācēja manipulēt ar sabiedrībā jūtīgām tēmām. Tad arī sākās – «labējie» un «kreisie» un balsošana pēc nacionālās pārliecības. Zināmā mērā tieši tas bija iemesls, kādēļ piedzīvojām krīzes, konsolidācijas (ko vienkāršāk būtu apzīmēt – zobu kāršana vadzī) un daudzu tūkstošu aizbraukšanu pelnīt svešumā.
Politiķi ar savu milzīgo kāri tikt amatos sašķēla sabiedrību divās frontēs tā vietā, lai savus spēkus veltītu valsts ekonomikas augšupejai. Nenoliedzami, kopš 1990. gada 4. maija valsts ir pamatīgi mainījusies, tomēr mēs varējām būt krietni tālāk. Taču būsim atklāti paši pret sevi – katrs esam atbildīgs par Latvijas attīstību, par mūsu bērnu nākotni.
Tādēļ pārstāsim čīkstēt un visi kopā izbaudīsim brīvību. Dosimies svinēt mūsu kopīgos svētkus – iesim otram pretī ar smaidu, sniegsim roku sveicienam, varbūt apskausim cits citu, apsveicot ar brīvību! Un beigsim klausīties šķeltnieku runās. ◆
