Laikam vislielākais prieks ir par cilvēkiem, kas pēc ilgas un pasaulīgas prombūtnes atgriežas mājās ar svaigu skatu un pilnu galvu radošām idejām. Tāda ir arī Inese Saulāja, kura pārzina mūzikas industriju Latvijā un pasaulē un ir gatava dalīties savās pārdomās par to, kā Jelgavai kļūt patīkamākai radošiem prātiem un izdarīgiem jauniem cilvēkiem.
– Pēdējais, ko par tevi varēja lasīt vietējā presē, bija 1999. gadā, kad gribēji kļūt par žurnālisti. Kas tavā dzīvē ir noticis pa šo laiku?
Es arī pabeidzu Latvijas Universitātes sociālo zinātņu bakalaura programmu. Gluži par žurnālisti nekļuvu, tomēr tur iegūtas zināšanas joprojām lieku lietā ikdienā. Šobrīd esmu vienas no pasaulē lielākās ierakstu kompānijas “Warner Music” pārstāve Latvijā. Mans darbs ir ar māksliniekiem, viņu promotēšana, es rakstu ziņas par jaunākajiem albumiem, sasniegumiem, dziesmām.
– Tātad apņemšanās ir īstenota.
Savā ziņā – jā. Kādā brīdī esmu rakstījusi vairāk, bet tas mani neaizrauj tik ļoti kā darbs ar mūziku un izpildītājiem. Es 11 gadu nostrādāju izdevniecībā “MicRec” par autortiesību menedžeri. Tajā laikā tas mani ļoti interesēja. Esmu redzējusi gan Latvijas, gan starptautiskās mūzikas industrijas virtuvi un bijusi tajā aktīvi iesaistīta pēdējos divdesmit ar astīti gadus. Es tur ļoti ērti jūtos.
– Kā žurnālistikai pievienojās mūzika?
Droši vien kaut kādi čaļi bija vainīgi. Puiši, kas man patika, spēlēja kādā grupā, viņu dēļ bija iespēja redzēt mūzikas vidi. Ar mūziku mani saista arī bērnības atmiņas par Noru Bumbieri, kas bija mammas māsīca. Tas veidoja dabīgu vilkmi.
Vēl svarīgs pavērsiens bija tas, ka pirmajā gadā es netiku žurnālistos. Atbraucu mājās un domāju – ko lai tagad dara? Atceros, sēdēju gultā, šķirstīju avīzi “Diena” un pamanīju sludinājumu, ka Rīgas doma Kora skola uzņem mūzikas menedžmentā. Tanī brīdī bija pilnīgi skaidrs, ka man to vajag. Iestājos un gadu tur nomācījos. Pabiju “Platforma Records” uz prakses laiku, un tas riktīgi patika. Kad nākamajā gadā tomēr iestājos žurnālistos, sapratu, ka mani joprojām interesē mūzika, un es pieteicos darbā “MicRec”. Biju kā neatlaidīga muša, prasīju Guntaram Račam, lai ņem darbā, un nekas jau viņam beigās neatlika kā paskatīties, ko es varu.
– Tu tāda jauna meitene aizgāji uz Latvijā lielāko ierakstu kompāniju un prasīji, lai ņem tevi darbā?
Jā, tā es arī darīju. Vispirms rakstīju Račam un jautāju, vai viņiem vajag tādu cilvēku kā mani, viņš atbildēja – nē, nevajag. Bet es turpināju rakstīt, tikko bija parādījies internets, un katru dienu pēc katras lekcijas skrēju skatīties e-pastu, vai viņš nav man atbildējis. Līdz beidzot uzrakstīja – jā, labi, atnāc, parunāsim. Tā es tur aizgāju un strādāju paralēli studijām.
No vienas puses darbs, ko darīju, bija diezgan maz saistīts ar radošumu, tā bija papīru kārtošana, lietu administrēšana, autortiesību sistēmas izveidošana un kopumā tādas kā kārtības ieviešana. Tāpēc ārpus darba dienas meklēju, kā sevi īstenot citur.
Man patīk koncerti un tūres, jo adrenalīns, kas no tā rodas, mani ļoti uzlādē. Gan stress pirms tam, gan atslābums, kad redzi, ka skan mūzika no skatuves, savā ziņā tā ir atkarība no tās vides un enerģijas, kas tur vibrē. Tāpēc, satiekot Gustavo, bija skaidrs, ka arī te es gribu darboties. Un paralēli darbam “MicRec” strādāju Gustavo menedžmenta komandā.
– Kāda ir tava darba diena šobrīd?
Mans darbs ir komunicēt, būt informācijas centrā un atrast veidus, kā “Warner Music” izdotiem mūziķiem un viņu jaunajiem singliem nonākt pie klausītājiem Latvijā. Saņemot katru jaunu dziesmu, man ir jāizdomā, kurai radiostacijai tā derēs vislabāk un kas palīdzēs dziesmai parādīties vairāk. Es gan rakstu ziņas medijiem, gan organizēju konkursus un PR aktivitātes. Ja tas ir prioritārais mākslinieks šim periodam, tad ir jāpiedomā pie īpašas pieejas. Piemēram, gada sākumā organizējām dziedātājas Dua Lipa albuma atvēršanu Latvijā. Mums bija paredzēts to darīt īpaša treniņa laikā DCH fitnesa studijā. Taču sākās “kovids” un klātienē vairs neko nevarēja darīt. Tad mēs izdomājām organizēt interneta tiešraidi, satikāmies “zūmā”, vingrojām kopā un tā atvērām albumu. Vingrotāji un interesenti dalījās ar video, un tādā veidā tika veicināta dziedātājas aktualitāte Latvijā.
Nupat radio “Tev” notika konkurss, kur popularizējam dziedātājas Ava Max albumu. Konkursa noslēgumā divām meitenēm tika organizēta fotosesija ar iespēju piedzīvot īstu superzvaigznes pieredzi.
– Kas tevi šajā darbā saista visvairāk?
Mani vienmēr ir interesējusi iespēja strādāt starptautiski, jo tā varam iemācīties, kā dara pasaule un ko varam pārņemt. Un arī otrādi – parādīt, ko mēs esam izdarījuši un ko varētu pārņemt no mums.
Mans uzdevums ir nodrošināt, lai tu zinātu, kas ir mākslinieks, lai tu viņu dzirdētu radio, klausītos digitālajās platformās un patērētu mūziku. Šobrīd strādājam arī ar to, lai pēc iespējas drīzāk varētu izdot vietējos māksliniekus. Līdz ar digitālā tirgus attīstīšanos, lielie izdevēji ir pamanījuši, ka arī šeit ir tirgus, ka tas sāk sakārtoties un stabilizēties.
– Kādi ir tavi lielākie panākumi?
Tā ir iespēja dot atgriezenisko saiti starptautiskā līmenī un parādīt, ka mēs te Latvijā esam radoši. Mans darbiņš ir izdarīts, kad ar kādu aktivitāti esmu ielikusi Latviju kopējā kartē. Un ar katru šādu kustību mēs panākam to, ka Latviju arīdzan ņem vērā.
Kad biju Gustavo komandā, bija iespēja vērot izaugsmi no naktskluba “Pulkvedim neviens neraksta” līdz “Arēnai Rīga” un būt līdzdalīgai tajā procesā. Arī “MicRec” laiks, kad sākumā autortiesību jomā nebija izveidota stabila mūzikas darbu licenzēšanas sistēma. Sākumā katrs, kurš iedomājās, bez saskaņošanas izmantoja darbus gan reklāmās, gan citur. Līdz kādā brīdī atskanēja zvans no reklāmas aģentūru cilvēkiem ar jautājumu pēc padoma – kā būtu pareizi?
– Kā šo divdesmit gadu laikā ir mainījies un attīstījies mūzikas tirgus pasaulē un Latvijā?
Kādreiz mēs klausījāmies albumus kasetēs un diskos no sākuma līdz beigām, zinājām aptuveni desmit grupas un par tām fanojām. Tagad tie ir 190 un vairāk izpildītāji, kuriem varbūt pat nezinām vārdus un albumus, jo klausāmies atsevišķas dziesmas, kas katru dienu visā pasaulē iznāk desmitiem. Šobrīd primārais izplatīšanas kanāls ir digitālais formāts, kas ir alternatīvais veids, kā piekļūt mūzikai tūlīt pat, neizejot no mājas. Taču Latvijā fiziskais formāts (CD, plates) joprojām ir aktuāls, lai arī daudz kur pasaulē tas pamazām zaudē savu popularitāti.
– Pēdējos gados vinila plates atkal ir modē.
Jā, fiziskais formāts ir mainījies, piemēram, nesen tika publiskoti dati, ka ASV plašu pārdošanas skaits ir pāraudzis disku pārdošanas skaitu, savukārt diskus var vairāk pārdot koncertos. Ir mūzika, ko patērē ātri, un ir tāda, ko tu baudi lēnām, tam arī ir domāts vinila ieraksts. Tas ir formāts, ko gribi sev paturēt.
– Mūzika kļūst digitāla, bet Latvijā mūziķi joprojām ieraksta albumus.
Arī pasaulē joprojām ieraksta albumus, bet tā ātrā dzīve notiek uz singliem – atsevišķām dziesmām, kas uz brīdi iesēžas prātā, un tad to nomaina nākamais hits. Jaunais formāts ir EP (pagarinātais singls jeb minialbums) – četru sešu dziesmu kompilācija. Tas ir jauns temps, kādā pasaule liek iet līdzi. Albums parasti veido kādu kopīgu konceptu, dziesmas tiek sakārtotas noteiktā secībā. Kādreiz nopirki disku un klausījies tik ilgi, līdz varēji nopirkt nākamo. Tagad katru dienu iespējams klausīties kaut ko citu, jo digitāli ir pieejama visa pasaules mūzika neierobežotā daudzumā. Vienai dziesmai var sasniegt miljonu klausījumu nedēļas laikā.
– Tomēr mūziķis no tā gandrīz neko nepelna.
Ja esi tur, ārā, un esi ar apjomīgu klausījumu skaitu, tad pelni. Bet, ja esi jauns, tad no digitālās straumēšanas ienākumi būs ilgi jāgaida. Lielā mērā mūziķi joprojām pelna, spēlējot koncertus un pasākumus, Latvijā noteikti, tādēļ šis gads mūziķiem ir ļoti smags.
– Kā pa šiem divdesmit gadiem ir mainījušies mūzikas klausīšanās paradumi?
Man liekas, kādreiz mūzikā mēs meklējām sevis un pasaules iepazīšanu. Mēs augām ar albumiem, tagad pārtiekam no singliem. Tajā laikā mūzikas kuratori bija radiostacijas, ja paveicās, varēja redzēt MTV.
– Vēl vērtība bija labas attiecības ar mūzikas veikala pārdevējiem.
O, jā, es braucu uz veikalu “Random” un sēdēju tur dienām, klausoties vienu disku pēc otra. Krutākais čalis ciemā bija disku veikala pārdevējs. Tagad tavs personīgais mūzikas kurators ir digitāla ciparu kombinācija. Tev tiek piedāvāta robota izveidota pleiliste, kas tapusi, ņemot vērā tavus paradumus.
Interesanti, ka mainījies ir dziesmu garums, jo ir dziesmas, kas parādās “TikTok” platformā, kur gūst popularitāti, un tikai pēc tam tās nonāk radio vai straumēšanas platformās. Ir mainījies ātrums, kādā var radīt mūziku. Šobrīd nav nepieciešams saaicināt studijā visu grupu un nedēļām ilgi rakstīt dziesmas. Es pat teiktu, ka mūsdienās mūziku ražo. Kādreiz to radīja, tagad ražo, dziesmas rodas ātros tempos, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, programmatūru. Taču es nekādi negribu noniecināt ražotu mūziku, tas vienkārši ir citādāk, jo, iespējams, tagad ir cita nepieciešamība pēc mūzikas, nekā tas bija pirms divdesmit gadiem.
– Kādi ir tavi novērojumi par to, kāda Latvijā ir attieksme pret mūziku un kultūru kopumā?
Es nevaru pateikt par visiem, līdz šim neesmu sastapusi cilvēkus ar ļoti negatīvu attieksmi, kas teiktu, ka mūzika un kultūra nav vajadzīga. Cilvēki pērk un dāvina grāmatas, pat tad, ja neiet uz koncertiem un teātriem, fonā bieži skan mūzika. Pie ugunskura Līgosvētkos arī nesēž klusumā. Manuprāt, pat lielākais skeptiķis patērē kultūru dažādās formās. Kultūra rada kopības sajūtu. Mūzika ir emocionāla lieta, kas dod labu noskaņojumu, grūtā dienā uzlādē vai tieši pretēji – palīdz emocionāli izlādēties. To ir grūti izmērīt, redzēt darba rezultātus, tādēļ gadiem darbs autortiesību jomā bijis ļoti apgrūtināts.
– Visus šos gadus esi bijusi rīdziniece, tagad esi atpakaļ Jelgavā. Kādēļ atgriezies un kā šeit jūties?
Jā, kaut kādā ziņā Rīga ir piesavinājusies vietu manā sirdī, jo mana darbošanās joma tur bija piepildāma pilnīgākā formātā. Taču atgriezos es tādēļ, ka piedzima meita un gribējās viņai zaļāku vidi, ko varēja nodrošināt Jelgavā. Rīgā ir iespējams pilnīgi viss, bet arī mazās pilsētas sāk domāt, ko varētu dot jaunam, radošam un darboties gribošam cilvēkam. Piemēram, Liepājā, Cēsīs ļoti par to piedomā.
– Ko jaunam un radošam cilvēkam var vai nevar piedāvāt Jelgava?
Jelgava var piedāvāt vidi, kurā dzīvot, tā ir sakārtota un daudzmaz droša. Taču Jelgavai vajadzētu padomāt ne tikai par lielu notikumu ražošanu un pamatizklaides nodrošināšanu, bet arī par kaut ko radošam indivīdam piemērotāku. Ir pierādīts, ka radošās un komerciālās industrijas spēj viena otru papildināt. Piemēram, Liepāja ir absolūti perfekts piemērs tam, kā radošā puse spēj piesaistīt līdzekļus pilsētai. Liepāja nemitīgi ģenerē interesantas iespējas, ko gribētos redzēt un piedzīvot. Tas ir tūrisms vistiešākajā veidā, kas ļauj attīstīties gan augstas klases viesnīcām, gan labas kvalitātes ēstuvēm visām gaumēm un iespējām. Liepājā ir teātris, mūzika, mākslas forumi. Tiek piedomāts par to, kāpēc man braukt no otra Latvijas gala ciemoties. Tiek organizēti koncerti pagalmos, ekskursijas pa pilsētu, un, kas svarīgi, viņi piedāvā dažādību. Pasākumi nenotiek pēc vienota standarta, un to nodrošina cieša sadarbība starp pilsētu un privāto sektoru dažādās vecuma grupās.
– Jelgavā arī tiek organizētas ekskursijas pa pilsētu.
Tas ir labi, bet vai divdesmitgadīgam cilvēkam, kas pieradis pie mūsdienīgām izklaides formām, interesē ekskursija ar lekciju? Varbūt ir vērts padomāt par kādiem digitāliem variantiem? Paspert solīti tālāk, paskatīties pāri savas sētas robežām un kļūt modernākiem?
– Pilsētas svētku laikā bija pieejami arī digitāli objekti.
Es visu laiku esmu “Facebook”, sekoju Jelgavas lapām, bet tāda informācija mani nesasniedza, vismaz ne tādā formātā, lai tas ieinteresētu. Pieļauju, ka tieši tāpat tas bija daudziem citiem jauniem cilvēkiem. Ir vērts paskatīties, kā to dara citas pilsētas. Piemēram, Liepāja taisīja radošus klipiņus, aicinot cilvēkus braukt izvējoties, kas bija ļoti intriģējoši. Noskaties, un uzreiz ir skaidrs – es gribu tur aizbraukt! Lielisks piemērs ir Zaļenieku Komerciālās un amatniecības vidusskolas restauratoru klipiņš, kas rada sajūtu interesēties par to vairāk. Un ir vēl daudzi citi labi piemēri. Latvijā kopumā ir daudz labu, izdomas bagātu un darboties gribošu cilvēku.
– Kas pietrūkst Jelgavai?
Pietrūkst mūsdienīguma, tādas pasaules pilsētu sajūtas. Jelgava ir studentu pilsēta, bet te nav neviena kinoteātra, ir divas trīs vietas, kur atbilstoši laikam un šodienas gaumei pusdienot, satikties uz kafijas pauzi, tomēr tas ir daudz par maz. Ja domāsim, ka visu interesanto var dabūt Rīgā, tad arī nekad nedabūsim cilvēkus šeit uzturēties ilgāk. Jelgavā vide nav radīta tam, lai cilvēki gribētu šeit uzturēties ilgstoši. Kaut kādi centieni ir jūtami, un pilsēta top labāka, tomēr tajā visā pietrūkst smeķīguma.
– Kā panākt to, lai Jelgava kļūtu smeķīgāka?
Piesaistot radošus prātus, meklējot mūsdienīgas pieejas, skatoties pasaules tendences. Ledus un smilšu skulptūras – tā ir laba ideja, bet, ja tas viss tiek noformēts, pieturoties pie jau iepriekš darītā, klasiskā, tad tas kļūst pareizs. Bet vai tas uzrunā arī jaunu auditoriju? Varbūt Jelgavai vajag likt saukli – pareiza un droša, nevis radoša un gudra pilsēta? Mēs visu izdarīsim pareizi, bet baidīsimies būt nepareizāki, skaļāki, no kā varētu rasties kas interesantāks.
– Tu esi manīta arī BJMK Rokskolas aktivitātēs.
Jā, mani uzrunāja Ervīns Ramiņš no grupas “Laime pilnīga”, ar kuru draudzējos un esmu palīdzējusi ar savām zināšanām grupai. Viņš izstāstīja par skolas plāniem un darbību, un tas ieinteresēja. Esam līdzīgi domājoši prāti, tādēļ izlēmu, ka varu līdzēt ar savu pieredzi. Domāju, ka, palīdzot vienai vietai, varbūt arī visa kopējā telpa Jelgavā kļūs patīkamāka un pieejamāka radošiem prātiem un izdarīgiem jauniem cilvēkiem.
– Ar to tu esi iecerējusi mest izaicinājumu Liepājai vai Cēsīm?
Es negribētu mest izaicinājumu, es gribētu sekot viņu labajam piemēram. Censties radīt vēl vienu alternatīvu vietu Rīgai, lai radošie cilvēki gribētu šeit būt, pulcēties un dzīvot.
Pareizums jau sen vairs mūsdienās nestrādā. Arī izklaides industrijā, ja dari lietas pareizi, nokļūsi tur, kur jau esi, bet, ja vēlies iegūt plašāku uzmanību, ir jāpārsteidz. Jelgavā ir izveidoti daži interesanti tūrisma objekti, bet ar to ir par maz. Piemēram, tirgus – gandrīz visās pasaules pilsētās tūristu piesaistes objekts ir tirgus. Kas ar to notiek Jelgavā, kur ir mūsu Kalnciema ielas tirdziņš? Tāda nav. Vai arī – kur Jelgavā ir tāda vieta, uz kuru gribētos doties piknikā? Viss ir tik pareizi uztaisīts, ka nav vairs vietas, kur būt radoši nepareizam, atbrīvotam. Radošums ir pieeja lietām ar citu skatu, nebaidoties kļūdīties, jo no kļūdām rodas jaunas interesantas idejas.
