Pastāstīšu, kādu sāpīgu triecienu saņēma pagasta vientuļo pensionāru pulciņš. Jau vairākus gadus pašvaldība mūs apgādāja ar malku.
Pastāstīšu, kādu sāpīgu triecienu saņēma pagasta vientuļo pensionāru pulciņš.
Jau vairākus gadus pašvaldība mūs apgādāja ar malku. Bijām par palīdzību ļoti pateicīgi, jo tas taču bija jūtams atbalsts. Bet šogad… Biju dzirdējusi, ka vajag atskaitīties par ienākumiem un izdevumiem. Savā muļķa prātā iedomājos, ka tāds rīkojums nevarētu attiekties uz viszemāko iedzīvotāju slāni. Lai uzzinātu kaut ko tuvāk, neko ļaunu nedomādama, piezvanīju pagasta sekretārei. Skanēja pārliecinoša atbilde: tāds ir likums, mēs to neizgudrojām; kas to zina, labi, bet, ja nezina, mums nekas nav jāpaskaidro. Man tas bija kā «bums» pa pieri un mute tika aizbāzta!
Ak, likumi, likumi! Kam šoreiz par labu? Pagasts var ietaupīt līdzekļus svarīgāku problēmu risināšanai. Un kāpēc gan lai pašvaldība materiāli atbalstītu tos, kam dzīvē nav veicies, kas nīkst vientulībā un nevar laikā pat «nolikt karoti»? Jūs, vientuļie, taču netiekat aizmirsti! Katru gadu jums dota iespēja pensionāru vakarā pasēdēt pie klātiem galdiem. «Ziņās» bija rakstiņš, ka pie mums ir tradīcija pagastam sveikt vecos pensionārus «apaļajās» jubilejās. Droši vien kādam no jums tas gods ticis, lai gan ne jau konfekšu kārba visvairāk nepieciešama. Ak, jums nākamajai ziemai nav malkas? Palasiet sludinājumus! Piezvaniet, un to atvedīs! Neiznāk naudiņa? Vajag ietaupīt! Vislabāk to izdarīt uz vēdera rēķina. Jau esat vājiņš(a)? Nekas, ja vēl turaties uz kājām, mežā kaut ko kurināmu atradīsiet, tikai ievērojiet, ka arī tur ir savi likumi. Ja šaubāties par saviem spēkiem – ļoti žēl. Mums ir «Zemgale», kur dzīvo tādi paši cilvēki. Ja vēlaties tur iekļūt, dariet to zināmu pašvaldībai, un jums noteikti palīdzēs, pavisam likumīgi!
Es – pavisam drīz «tikai» 85
