Ar Dievu, meitenes, jūs tagad redzat, varoņi kā rodas, ak, meitenes… Piedodiet, bet esmu sagūstīts, apgredzenots ērglis. Neesmu brīvs. Tas laiks, kad varēju saņemt pilnu pensiju un šad tad oficiāli piešancēt, ir garām. Tagad mani ienākumi ir tādi, ka nevaru atļauties dāmai izmaksāt pat kafijas tasi. Saprotiet, ka te nerunāju par laulāto draudzeni. Kurš tad tai izmaksā?! Laulātās draudzenes lai apmierinās ar to vīra pensijas daļu, kuru vardarbīgi un regulāri konfiscē. Turklāt tagad sieva no manis pieprasa visu pensiju. Citādi nevarēšot samaksāt komunālos rēķinus. Velna milti! Es jūtos piespiests pie zemes.Kauns teikt, bet sieva man vairs neļauj pīpēt. Jāņos viņa man nopirka tikai vienu alus pudeli – puslitreni. Vislētāko. Kā šļuru. Un svētku galdā mūsmājās nebija pat jāņusiera. Kam to var teikt? Re, dārgais jāņusiers esot tīrā šmaukšanās. Uz galda bija vienīgi nocenota prece – sakaltuši pīrāgi un delikatese ar krievu sarkanajiem ikriem, kas savādi garšoja un dvakoja. Pēc tādas maltītes pieprasīju no sievas puslatu. Košļājamajai gumijai, lai aizskalotu sevī trūcīgo Līgosvētku mieles. Tā kā veikalā nebija gumijas ar jāņusiera garšu, paņēmu alu – «Kubu». Un beidzot jutos kā cilvēks. Es uzskatu tā: ja sieva nav normāla saimniece, tad lai nepūlas ar zacenes gādāšanu. Labāk pa visu naudu paņemt alu. Un beigta balle. Lai pati sev vāra mannā putru. Es ar uz pohām pastrebšu. Savai cienītajai tā arī pateicu: «Uz Pēterdienu galdu klāšu es!» Bet kas tev deva! Viņa man neuzticoties. Es jums teikšu, mīļie lasītāji, ka precētie pensionāri iet pa dzīvi kā nolēmēti. Mēs esam dubultā aplaupīti – no valsts un no sievām. Valsts paņem tikai desmit procentu, bet sievas – visus simts. Bet kaut kā jādzīvo. Esmu nolēmis vērsties Satversmes tiesā pret abām. Galu galā! Lai nosaka to neaizskaramo pensijas daļu, kas ir tikai mana un ar kuru nav jādalās! Visi no manis paģēr. Arī meita, kas bez darba palikusi. Un znots plencis. Un mazbērni saldējumam bičo… It kā es būtu miljonārs, pasaules lāpītājs un glābējs! Bet vai kāds man ir pajautājis, vai es piekrītu, vai to vēlos, vai sapņoju būt tāds misionārs, tāds salavecis, tāds supervaronis?
