Uz K.Strauta rakstu («ZZ» 3. jūnijā) par vēstures patiesībām un «leģionāru briesmām» nolēmu atbildēt pēc vēsturiskās dienas 14. jūnija.
Uz K.Strauta rakstu («ZZ» 3. jūnijā) par vēstures patiesībām un «leģionāru briesmām» nolēmu atbildēt pēc vēsturiskās dienas 14. jūnija.
14. jūnijā Svētbirzī pulcējās lieli un mazi, veci un jauni, cietušie šinī drausmīgajā dienā, tie, kam sāpēja un rū-pēja latviešu liktenis. Vai jūs arī tur kā represētais bijāt?
Jautāju jums, Strauta kungs, kā labam vēstures pazinējam un godīgam cilvēkam un ceru saņemt godīgu atbildi uz šādiem jautājumiem. Kas vainīgs 1941. gada 14. jūnija notikumos? Kas Jelgavā organizēja 1945. gada 5. februāra deportācijas? Ko bija noziegušies 1949. gada 25. martā izvestie? Kas organizēja cilvēku medības līdz 1989. gadam? Vai tie bija leģionāri? Cik noprotu, viņi vēl tagad neļauj jums naktīs mierīgi gulēt.
Vēsturi vajag ne tikai zināt, bet arī izprast. Piedodiet, bet jums, labam vēsturniekam, negribas zināt, kāpēc leģionā aizgāja Centrālcietumā un «Zilajā brīnumā» drausmīgi nomocīto tuvinieki, Baltezerā sakropļoto dēli. Palasiet grāmatu «Baigais gads», un jums taps baigi. Vai tie bija leģionāru izpriecas darbi, kad cietuma kameras un moku galdi pludoja no mocekļu asinīm?
Strauta kungs, kāpēc jūs nesaucat lietas īstajos vārdos? Gribu no jums kā laba vēsturnieka uzzināt, kāda ir šo mocekļu vaina. Lode tak būtu bijusi toreiz Dieva dāvana. Man jūsu vietā ir kauns.
Es neesmu vēstures zinā-tāja kā jūs, bet esmu tikai vēstures izpratēja, kas ne-esat jūs. Atļaujiet paskaidrot, kāpēc bija vajadzīgas šīs slepkavības un izsūtīšanas. Lai iznīcinātu gudrus un drosmīgus vīrus, lai sagādātu varenplašajai vergu barus, lai būtu skaisti dzīvokļi ar mēbelēm virsniekiem pilsētās un labi iekoptas zemnieku sētas no «paradīzes» bēgošiem laimes meklētājiem.
Un drīz šīs veco latviešu zemnieku sētas tapa līdzīgas viņu jaunajiem saimniekiem: augļu koki nolauzti, puķudobes izbradātas, jumti ielūzuši, skursteņi izdrupuši, ūdens akās netīrs.
K.Strauta kungs, aizejiet uz veco lauku māju drupām, ieklausieties, ko šalc vēl daži vecie koki. Noliecieties pie veco pavardu akmeņiem, un jūs dzirdēsiet sentēvu vaidus par izpostītām sētām, druvām un paaudžu paaudžu darbu. Tikai mājas gariņš neatsauksies, viņš baidīsies.
Jūs, K.Strauta kungs, pēc represijām esat sveiks un vesels. Jūsu manta nav zudusi un jūsu māte, sieva un bērni jūs sagaidīja. Bet kas iznīcināja šos cilvēkus, vai tie bija leģionāri, vai kāds cits, ko nosaukt kā nepatīkamu patiesību jūs nevēlaties?
1. Jānis Indāns, lidotājs, pulkvedis, dzimis 1895. g. Gārsenē. Arestēts 1941. g. 14. martā, nošauts 1941. g. 18. jūlijā Maskavā.
2. Jānis Indāns (dēls), dz. 1920. g. Gārsenē, kritis Volhovā.
3. Alberts Indāns, dz. 1925. g. Gārsenē. Nacionālais partizāns, kritis Vārmes mežos.
4. Milda Indāne (sieva), noslepkavota 1945. g.
5. Juris Indāns, ģenerālis, dz. 1893. g. Gārsenē, nomocīts Baltezerā 1941. g.
6. Juris Indāns, dz. 1902. g. Gārsenē «Indānu» mājās. Izsūtīts 1949. g. 25. martā.
7. Minna Indāne, dz. 1897. g. Gārsenē, izsūtīta 1949. g. 25. martā no Gārsenes.
8. Ernests Indāns, kapteinis, aizsargu priekšnieks, dz. 1890. g. Aknīstes «Stirnās». Izsūtīts 1941. g. 14. jūnijā, miris 1941. g. 12. septembrī.
9. Vilis Indāns (dēls), dz. 1922. g. Aknīstē, vidusskolnieks, pretošanās kustības «Viesturieši» dalībnieks. Nomocīts gulagā 1943. g. 11. novembrī.
10. Ērika Indāne (meita) dz. 1931. g., izsūtīta 1941. g. 14. jūnijā.
11. Irma Indāne (sieva), dz. 1890. g., izsūtīta 1941. g. 14. jūnijā.
12. Pēteris Indāns, dz. 1898. g., no Gārsenes. Arestēts 1941. g. 22. jūnijā, miris gulagā 1942. g. 13. jūlijā.
13. Pēteris Indāns, dz. 1879. g. Biržos, arestēts 1941. g. 25. martā, miris gulagā 1954. g. 26. martā.
14. Pēteris Indāns (ģimenes galva), dz. 1887. g.
15. Kristīne Indāne (sieva), dz. 1899. g.
16. Jānis Indāns (dēls), dz. 1920. g.
17. Alma Indāne (meita), dz. 1923. g.
Pēdējie četri krituši 1948. gada 23. aprīlī kā partizāni. Vai vēl nav gana no vienas dzimtas? Indānu asinis ir manas asinis. Esmu lidotāja krustmeita. Vai visas šīs dzīvības paņēma leģionāri?
1941. gadā vēl leģionāru nebija, bet pēc 1945. gada vairs leģionāru nebija. Kādas varas ir šie darbi? Un, rakstot par leģionāriem, miniet konkrētus viņus «briesmu darbus», bet netaustieties pa miglu. Tas slavenam vīram godu nedara. Leģionu komandēja latviešu virsnieki.
Es esmu leģionāru māsiņa, nacionālo partizānu atbalstītāja un tiešām politiski represētā no Noriļskas.
