Lai kāds tu būtu, lai kur tu būtu, vienmēr uz pasaules ir un būs vieta, kur par tevi uztrauksies, domās un tevi gaidīs. Tās ir mājas. Mājas, kuru durvis tev vienmēr būs atvērtas. Mājas, kurās dzīvo mamma – cilvēks, kurš nesavtīgi mīlēs tevi visu mūžu. Arī tad, ja savā aizņemtībā vai vienaldzībā viņu atcerēsies tikai dažas reizes gadā. Un varbūt vēl retāk. Taču mātes sirds ir apbrīnojama, jo tā mīl savus bērnus, negaidot neko pretī. Varbūt arī gaidot un klusībā smeldzot, ja piedzīvo vienaldzību.
Svētdien kalendārā redzams ieraksts par Mātes dienu – kad puķu tirgotājiem un kūku cepējiem būs gana liela andele, jo daudzi bērni (arī tie, kuriem 20, 30, 50 un vairāk gadu) modīsies ar domu – saposties un doties pēc ziediem un kūkas, lai sagādātu pārsteigumu savām mammām. Savukārt mammas noteikti modīsies ar domu, ka jāsapošas un jābūt gatavām. Jo būs taču ciemiņi! Bet, kad atskanēs zvans pie durvīm un viņas ieraudzīs bērnus un mazbērnus, pārsteigumā sasitīs plaukstas: «Ak, cik mīļi un negaidīti!»
Ne jau tikai dažas dienas gadā mammas ir pelnījušas just mūsu mīlestību. Atcerēsimies, cik daudz esam saņēmuši no viņām bērnībā, jaunībā un cik saņemam arī tagad. Taču reiz pienāk laiks, kad mammai nepieciešams mūsu atbalsts. Mīlestība neko nemaksā, bet ir visvērtīgākā uz pasaules. Mīlēsim mūsu mammas un omītes šodien, rīt, parīt un visu gadu! Dzīvosim tā, lai viņas būtu gandarītas par mums. Un savā laimē neaizmirsīsim piezvanīt biežāk un vienkārši pajautāt, kā viņas jūtas un vai nevajag ko palīdzēt! Varbūt sarunas beigās pateiksim, ka ļoti mīlam. Lai gan – viņas jau tāpat to zina, taču šie vārdi sirdī ielies siltumu. Pārliecību, ka mūsu mammas un vecmāmiņas ir novērtētas un vajadzīgas. ◆
