Laikā ap 11. un 18. novembri parasti vairāk nekā citkārt runājam par Latviju un patriotismu. Neatceros gadu, kad vismaz kādā no laikrakstiem, televīzijas vai radio raidījumiem nebūtu aptaujāti skolas vecuma bērni, lai noskaidrotu, vai viņi zina, kas ir Lāčplēša diena. Ikreiz īpaši vecākiem cilvēkiem par šausmām tiek secināts, ka lielais vairums nezina gan. Tad tiek spriests, kā šis robs aizlāpāms un kuram tas būtu jādara. Galu galā – kā panākt, lai jaunā paaudze aug par Latvijas patriotiem.Mēs visi zinām, ka patriotisms ir mīlestība pret savu zemi. Tomēr ne tikai. Pirmais internetā atrodamais skaidrojums teic, ka tā ir arī darbošanās savas dzimtenes labā. Tas ir tas, par ko, šovakar ejot lāpu gājienā, aizdedzot svecīti logā vai pie Brīvības cīņu pieminekļa, būtu jādomā vispirms. Laikā, kad, paldies Dievam, dzimtene nav jāaizstāv ieročiem rokās, ietērpt savu mīlestību darbos nav grūti. Manuprāt, patriots ir katrs, kurš nomestu plastmasas pudeli mežā paceļ ne tikai Lielās talkas dienā. Kuram nedēļas nogale Latvijas laukos nešķiet sliktāka izvēle par pēdējās dienas piedāvājumā pirktu ceļojumu uz Ēģipti. Kuram Mārtiņdienas masku gatavošana sagādā ne mazāku prieku kā ģērbšanās briesmekļu tērpos Helovīnā. Kurš Jāņos kopā ar bērniem dzied līgodziesmas, kurš, kaut arī svešumā dzīvodams, māca viņiem runāt, lasīt un domāt latviski. Kurš kritisku skatu raugās uz Latvijas politikas absurda teātri, taču tāpēc nenolemj, ka vēlēšanas uz viņu neattiecas. Kurš ir ar mieru piketā aizstāvēt lielākas pensijas saviem vecākiem un labākas skolas bērniem, taču nemeklē veidus, kā nemaksāt nodokļus, par kuriem valsts šīs lietas nodrošina. Šo ikdienišķo lietu uzskaitījumu var turpināt vēl un vēl, un tieši tajās slēpjas īstā, lai arī ārēji ne ļoti redzamā mīlestība pret Latviju.
